Maikla saboztā spalva un ierūkšanās brīdināja laiviniekus, ka valiene ne tikai tuvojas, bet piepeldējusi jau gluži klāt. Taču viņa neuzbruka, tikai lēnām riņķoja ap šoneri, it kā gribētu pretinieku tuvāk aplūkot.
— Nudien, šai laikam galva apdullusi no trakās dauzīšanas un nu sāk sāpēt, — Dotrijs pajokoja, galvenokārt tādēļ, lai uzturētu biedros možu garu.
Viņi vēl nebija reizes desmit pacilājuši airus, kad Garais Džons iekliedzas un visu acis pavērsās uz to pusi, kurp skatījās viņš, proti, uz šonera pakaļgalu, kur kuģa kaķis patlaban dzinās pakaļ lielai žurkai. Viņi redzēja vēl daudz žurku, ko ūdens celdamies acīmredzot bija iztramdījis no alām.
— Mēs taču nevaram atstāt kaķi uz kuģa, — Dotrijs ieteicās, gaidīdams no pārējiem atbalstu.
— Protams, ka nevaram, — sacīja Vecais Jūrnieks, uz- spiezdamies ar visu auguma svaru uz stūres un pagriezdams laivu atpakaļ.
Iekams viņi atkal sāka irties projām, valiene, metot nesteidzīgus lokus, divi lāgi viegli sašūpoja laivu. Gar viņiem tā, šķiet, nelikās ne zinis. Lielais nejaucenis, šoneris, bija nogalinājis viņas mazuli; tādēļ niknumu un atriebības kāri viņa vērsa vienīgi pret to.
Kad viņi sāka irties projām, arī valiene pagriezās un aizpeldēja okeānā. Nopeldējusi pusjūdzi, viņa apmeta līkumu un traucās vēlreiz atpakaļ.
— Tagad, kad šoneris pilns ar ūdeni, viņa pamatīgi apdauzīsies, ja trieksies tam virsū, — sacīja Dotrijs. — Dieviņ augstais, ievelciet airus, lai varam noskatīties!
Šis trieciens pret pašu vidusdaļu bija spēcīgākais no visiem, kādus «Mērija Tērnere» bija saņēmusi. Štagas un reliņa šķēpeles aizlidoja pa gaisu, bet kuģis sazvēlās tā, ka saulē pamirdzēja vara apšuve. Kad tas vēlreiz nevarīgi saslējās taisni, grotmasts grīļojās kā piedzēries, tomēr nenolūza.
— Cauri! — Dotrijs iesaucās, redzēdams, kā valiene ar milzīgo asti bezmērķīgi kulsta ūdeni, — Šitais trieciens nobeigs abus.
— Šoneris iet dibenā, — noteica Kveiks, kad «Mērijas Tērneres» reliņš pazuda zem ūdens.
Šoneris grima ļoti strauji, pagāja tikai pāris mirkļu, un grotmasta smaile jau bija pazudusi zem ūdens. Virspusē brīžiem iznira tikai apdullinātā valiene.
— Nebūs pat ar ko palielīties, — skanēja Dotrija īsā bēru runa «Mērijai Tērnerei». — Tikpat neviens mums neticēs. Lai viena veca vaļu govs ņemtu un nogremdētu, tīšu prātu nogremdētu tādu stingru kuģīti! Nē, ser! Es taču arī neticēju tam večukam, kurš man Honolulu stāstīja, ka vienīgais palicis dzīvs no nogremdētās «Eseksas», tāpat neviens neticēs man.
— Skaistais šoneris, skaistais, labais kuģītis, — skumji noteica Vecais Jūrnieks. — Nekad neesmu redzējis trīs- mastu šoneri ar tik skaistu takelāžu, nekad neesmu sastapis šoneri ar tik brīnišķīgu gaitu un tādām manevrēšanas spējām.
Degs Dotrijs, kurš visu mūžu, pa pasauli klīzdams, bija nodzīvojis vecpuisī, vēroja pilno laivu, kas tagad saistīja viņu ar atbildības enkuru, — tur bija Kveiks, melnais papuasu šausmonītis, ko viņš bija izglābis no ciltsbrāļu asajiem zobiem; A Mojs, vecais kuģa pavārs, kura gadus aptuveni varēja vērtēt tikai desmitos; godājamais, dziļi cienītais un mīļotais Vecais Jūrnieks; lemzīgais Garais Džons, jaunais skandināvs ar milža augumu un bērna prātu; brīnumsuns Killenibojs; stulbais, resnais kucēns Skrepss; baltais spalvu kamoliņš Kokijs, skadrs kā tērauda asmens un glaimīgi pieglaudīgs kā burvīgs bērniņš; un pēdīgi vēl kuģa kaķis, slaidais, zeltainais žurku bende, saritinājies drošā vietiņā Ā Mojam pie kājām. Un līdz Marķīza salām divi simti jūdžu, braucot ar pilnām burām labā pasātā, kurš patlaban gan pierimis, bet droši vien sāks pūst no jauna, kad citurīt uzlēks saule.
Stjuarts dziļi nopūtās, un viņam neviļus ienāca prātā bērnības bilžu grāmata par večiņu, kas dzīvojusi kurpē. Ar plaukstas virspusi viņš notrauca sviedrus no pieres, uz mirkli pieskaroties, konstatēdams, ka plankums starp uzacīm nejūtīgs, un noteica:
— Tā nu ir, bērni. Ar airiem mums līdz Marķīza salām ncaizirties! Vajadzīgs vējš. Pagaidām vissvarīgākais ir tikt kādas pāris jūdzes tālāk no šitās viltīgās, vecās govs. Var gadīties, ka viņa atdzīvojas, var gadīties, ka ne, lai nu kā, bet man nemaz nepatīk uzturēties viņas tuvumā.
16. NODAĻA
Pēc divām dienām tvaikoņa «Maripoza» pasažieri, kas brauca pa šā kuģa parasto maršrutu no Tahiti uz Sanfrancisko, pārtrauca klāja spēles, pameta iesāktās kāršu partijas smēķējamā salonā, romānus un atpūtas krēslus un sadrūzmējās pie reliņa, lai labāk saskatītu nelielo laivu, kas, vieglas brīzes nesta, peldēja arvien tuvāk. Kad Garais Džons ar Kveika un Ā Moja palīdzību nolaida buru un noguldīja mastu, pasažieri sāka ķiķināt un smieties. Tas, ko viņi ieraudzīja, bija krasā pretstatā viņu priekšstatam par bojā gājuša kuģa ļaužu glābšanu atklātā jūrā.
Viņiem sāka likties, ka ieraudzījuši Noasa šķirstu — gultas drēbēm, «konservētu produktu un alus kastēm piekrautu laivu ar dīvainiem pasažieriem: kaķi, diviem suņiem, baltu kakadu, ķīnieti, sprogainu melnādaino, lem- zīgu gaišmatainu milzeni, sirmo Degu Dotriju un Veco Jūrnieku, kas mats matā izskatījās pēc sentēva Noasa. Kads asprātīgs arhitekta palīgs, kas atgriezās no atvaļinājuma, viņu tā arī uzrunāja.
— Sveiks, Noas! — viņš sauca. — Bēgat no grēku plūdiem? Vai Araratā jau esat bijuši?
— Ka veicas ar makšķerēšanu? — pāri reliņam apvaicājās kāds cits jauns cilvēks.
— Žēlīgā debess! Vai redzat — alutiņš! īsts, labs angļu alus! Piespēlējiet man arī vienu kasti!
Vēl nekad bojā gājuša kuģa ļaudis nebija glābti un uzņemti ar tādu jautrību. Jaunie puiši palika pie sava — pie viņiem uz klāja uzkāpis pats vecais Noass ar pēdējiem palicējiem no bojā gājušajām Izraēla ciltīm, un viņi sastāstīja vecajām dāmām pilnu galvu šausminošu nostāstu par to, kā zemestrīcē un vulkāna izvirdumā nogrimusi vesela tropu sala.