— Es esmu stjuarts, — Degs Dotrijs paskaidroja «Ma- ripozas» kapteinim, — būšu pateicīgs un laimīgs, ja atļausiet man apmesties kopā ar jūsu stjuartiem. Šis te — Garais Džons — ir matrozis, viņam vieta kubrikā. Ķīnietis ir kuģa pavārs, un melnais pieder man. Bet misters Grīnlīfs, ser, ir džentlmenis, un viņam nepieciešams vislabākais galds un labākā kajīte.
Kad paklīda valodas, ka šie ir daļa izglābušos kuģa ļaužu no trīsmastu šonera «Mērija Tērnere», ko valis sašķaidījis un nogremdējis, vecās dāmas tām nenoticēja vairāk kā šausmu pasakai par bojā gājušo salu.
— Kapteini Heivord, — viena no viņām apvaicājās tvaikoņa kapteinim, — vai valis varētu nogremdēt «Ma- ripozu»?
— Pagaidam tā nav šādā veidā nogremdēta, — kapteinis atbildēja.
— Tā jau domāju, — dāma ar uzsvaru noteica. — Kuģus taču nebūvē tādēļ, lai vaļi tos nogremdētu, vai nav tiesa, kapteini
— Protams, kundze, jums taisnība, — kapteinis sacīja, — un tomēr visi pieci vīri paliek pie sava.
— Jūrnieki ir plaši pazīstami meļi, vai ne? — vecā dāma nezin kādēļ savu ciešo pārliecību ietērpa jautājuma formā.
— Briesmīgākie meļi, kādus vien esmu redzējis, kundze. Pēc četrdesmit jūrā nobrauktiem gadiem es nespētu ticēt pat tam, ko pats apzvērētu.
Pēc deviņām dienām «Maripoza» izbrauca cauri Zelta Vārtiem un izmeta enkuru Sanfrancisko. Nenopietni rakstiņi, ko pilsētas avīzēm sacerēja tikko vidusskolu beiguši reportierīši nemākulīgā, skolnieciskā stilā, īsu brīdi uzjautrināja Sanfrancisko iedzīvotājus ar nostāstu, ka tvaikonis «Maripoza» uzņēmis bojā gājuša kuģa ļaudis, kas melšot tādus zilus brīnumus, kādiem pat reportieri nespējot noticēt. Reportieru muļķīgie izdomājumi jau sen panākuši, ka ikvienu neparastāku patiesu notikumu uzskata par meliem. Nemākulīgiem reportieriem, pilsētu avī- želēm un mietpilsoņiem, kas visu satraucošo atrod vienīgi kinofilmās, vispār neeksistē patiesā pasaule ar savu bezgalīgo plašumu.
— Valis nogremdējis kuģi? — nicīgi pārprasīs mietpilsonis. — Gatavās blēņas. Muļķības un blēņas, vairāk nekas. Toties filrnā «Elinoras piedzīvojumi», es viņdien redzēju, ja jūs zinātu, kas tur notika …
Tā Dotrijs ar savu komandu izkāpa Frisko bez bungām un bez bazūnēm, un jau nākamajā rītā jūras reportieri pierakstīja pilnas avīzes ar izdomātu sensāciju par milzu medūzas uzbrukumu itāliešu krabju zvejniekam. Garais Džons pazuda tūliņ — aizsteidzās uz jūrnieku mītni, tai pašā nedēļā iestājās jūrnieku arodbiedrībā un nolīga uz tvaika šonera, kas veda sarkankoka kravu uz Bandonu Oregonas štatā. Ā Mojs, krastā izkāpis, netika tālāk par federālo imigrācijas kantori, no kurienes viņu ar nākamo Klusā okeāna tvaikoni aiztransportēja uz Ķīnu. «Mērijas Tērneres» kaķi pieņēma «Maripozas» matroži, un tas kopā ar viņiem kuģoja atpakaļ uz Tahiti. Skrepsu pievāca kapteiņa palīgs un atstāja savas ģimenes gādībā.
Degs Dotrijs devās uz pilsētu, lai ar nelielajiem ietaupījumiem noīrētu pāris lētu istabiņu sev un saviem atlikušajiem aprūpējamiem, proti, Čārlzam Stovam Grīnlī- fam, Kveikam, Maiklam un, zināms, Kokijam. Taču Veco Jūrnieku viņš savā pajumtē ilgi nepaturēja.
— Tā nekas neiznāks, ser, — Dotrijs viņam sacīja. — Mums vajadzīga nauda. Jāieinteresē naudīgi cilvēki, un tas jādara jums. Šodien pat jums jāiegādājas pāris ceļasomu, jāsēžas taksī un jāizmet enkurs Bronksas viesnīcā, izliekoties par cilvēku, kam nauda neko sevišķu nenozīmē. Tas ir elegants hotelis, taču ne pārāk dārgs, ja dzīvo saprātīgi. Neliela istabiņa pagalma pusē, bez brokastīm, protams, jo, ēdot citur, varēsiet iztikt taupīgāk.
— Bet, stjuart, man taču nemaz nav naudas, — Vecais Jūrnieks protestēja.
— Viss kārtībā, ser, es jūs finansēšu, kamēr vien man būs kāds grasis pie dvēseles.
— Mīļo cilvēk, jūs gaužām labi zināt, ka esmu vecs blēdis. Negribu krāpt jūs, kā krāpju pārējos. Jūs … nu, jā … jūs esat draugs, vai saprotat?
— Saprotu un sirsnīgi pateicos par jūsu vārdiem, ser.
Tādēļ jau arī turos ar jums kopā. Un, kad būsiet savācis jaunu mantas racēju kompāniju un sadabūjis kuģi, jūs gluži vienkārši pierakstīsiet uz tā mani par stjuartu līdz ar Kveiku, Killeniboju un pārējiem ģimenes locekļiem. Tagad jūs esat mani adoptējis, esmu jūsu pieaugušais dēls, un jums mani jāklausa. Bronksa ir jums īstā viesnīca — vārds vien jau ko sver, vai ne? Tas palīdzēs radīt attiecīgu atmosfēru. Tie vīri klausīsies jūsu vārdos un ievēros, kādā viesnīcā dzīvojat. Iedomājieties vien, kā jūs sēdēsiet, atlaidies lielā ādas klubkrēslā, ar labu cigāru mutē un dzēriena glāzi par divdesmit centiem līdzās, iz- metīsiet kādu vārdu par apslēpto mantu, dažam labam liksies, ka dārgumi jau tikpat kā rokā. Nebūs vispār iespējams jums neticēt. Ja jums nav iebildumu, ser, iesim un nopirksim ceļasomas.
Vecais Jūrnieks stalti piebrauca taksometrā pie Bron- ksas, piereģistrējās kā «Čārlzs Stovs Grīnlīfs» un no jauna uzsāka nodarbošanos, kas viņu jau gadiem bija paglābusi no nabagmājas. Tikpat enerģiski darba meklētāja gaitās devās Dotrijs. Tas bija gaužām nepieciešami, jo viņa plašais dzīves veids prasīja lielus izdevumus. Ģimenei — Kveikam, Maiklam un Kokijam — vajadzēja iztikas un pajumtes; vēl dārgāk maksāja Vecā Jūrnieka uzturēšanās pirmšķirīgā viesnīcā; un galu galā pašam slāpa pēc sešām kvartām dienā.
Taču pašlaik valdīja industriāla krīze. Bezdarbs nomāca Sanfrancisko iedzīvotājus smagāk nekā jebkad. Runājot par tvaikoņiem un buriniekiem, stāvoklis bija tāds, ka uz katru brīvo stjuarta vietu gaidīja trīs stjuarti. Pastāvīgu darbu Dotrijs sameklēt nespēja, bet gadījuma darbu sīkā peļņa nesedza viņa daudzos izdevumus. Pat ja viņam izdevās ar lāpstu un kapli trīs dienas nostrādāt municipalitātes zemes darbos, ceturtajā dienā saskaņā ar noteikumiem vajadzēja atbrīvot šo vietu citam grūtdienim, kuram trīs peļņas dienas ļautu mazliet ilgāk izvilkt dzīvību.