Dotrijs būtu varējis likt pie darba arī Kveiku, bet tas nebija iespējams. Melnais, kurš Sidneju bija redzējis tikai no tvaikoņa klāja, savu mūžu nebija spēris kāju lielā pilsētā. Vienīgā pasaule, ko viņš pazina, bija tvaikoņi, dien- vidjūrās izkaisītās salas un viņa paša dzimtā Karaļa Viljama sala Melanēzijā. Tādēļ Kveiks palika nolīgtajās istabiņās, vārīja ēst, aprūpēja savu saimnieku, Maiklu un Kokiju. Arī Maikls jutas kā cietumā, jo bija pieradis skraidīt pa kuģa klāju, koraļļu salām un plantācijām.
Vakaros gan Maikls reizēm izgāja pastaigā ar stjuartu — un Kveiks noslēdza gājienu dažus soļus viņiem aiz muguras. Milzīgais daudzums cilvēkdievu, kas ņudzēja uz ietvēm, izvērtās Maiklam par tīro mocību un līdz ar to viņa acīs strauji zaudēja vērtību. Toties stjuarts, viņa īstais, pielūdzamais dievs, kļuva vēl dārgāks. Tik daudzu dievu barā Maikls apmulsa, un patvērums pie stjuarta vairāk nekā jebkad tapa viņam par drošu ostu, kur ļaunums un briesmas viņu nekad nespēj sasniegt.
«Skaties, kur ej!» ir galvenais sauklis un brīdinājums divdesmitā gadsimta pilsētas dzīvē. Maikls to iegaumēja drīz un iemācījās sargāt ķepas starp cilvēku apauto kāju bezgalīgajiem tūkstošiem. Sie cilvēki mūžam steidzās, neliekoties ne zinis gar necilu četrkājainu terjeru.
Vakara pastaigas ar stjuartu vienmēr veda no kroga uz krogu, kur vīri, stāvēdami uz zāģskaidām nokaisīta klona pie gariem bāriem vai sasēduši pie galdiņiem, dzēra un tērgāja. Daudz dzēra un daudz samelsa. Arī stjuarts darīja to pašu un, iztukšojis savas sešas kvartas, devās mājup likties pie miera. Krogos viņš un līdz ar viņu arī Maikls ieguva daudz jaunu paziņu. Lielākoties tie bija dokā piestājušo kuģu jūrnieki un piekrastes kuģinieki, bet gadījās arī ostas krāvēji un citi strādnieki.
Viens no viņiem, šonera kapteinis, kura kuģis regulāri kursēja pa Sanfrancisko līci un arī pa Sanhoakīnas un Sakramento upi, apsolīja, ka nolīgs Dotriju par pavāru un matrozi uz «Hovarda». Kuģa tonnāža bija astoņdesmit tonnu, ieskaitot klāja kravu, un kapteinis Jorgensens līdz ar pavāru un diviem matrožiem iekrāva un izkrāva kuģi jebkurā diennakts laikā, devās ceļā, vienalga, diena vai nakts, klusums vai vētra; viens stāvēja pie. stūres, bet pārējie trīs gulēja un atpūtās. Katrs strādāja par diviem un vēl vairāk, bet ēdiens bija labs, un alga svārstījās starp četrdesmit pieciem un sešdesmit dolāriem mēnesī.
— Varu jums droši solīt, — sacīja kapteinis Jorgensens, — drīzumā piekaušu un palaidīšu ganos savu pavāru Hansonu, un jūs tad varēsiet nākt viņa vietā . .. kopā ar savu vaukšķi, — to teikdams, viņš ar lielo, spēcīgo, tulznaino roku noglaudīja Maiklam galvu. — Labs vauk- šķis. Tāds lieti noder uz kuģa, kad stāvam ostā uz enkura.
— Atlaidiet Hansonu tūliņ, — nepacietīgi steidzināja Dotrijs.
Taču kapteinis Jorgensens lēnām papurināja galvu.
— Vispirms man viņš krietni jāpārmāca.
— Tad pārmāciet viņu tagad un pēc tam atlaidiet, — Dotrijs uzstāja, — viņš ir tepat kaktā pie bāra.
— Nē. Man vajadzīgs iemesls. Iemeslu sakrājies gana. Bet vajag tā, lai visi kuģa ļaudis redz. Gribu, lai viņš mani izaicina, tad es viņu piekaušu un visi sauks: «Urrā, kapteini, pareizi darīts!» Un pēc tam jūs varēsiet nākt viņa vietā, Dotrij.
Ja kapteinis Jorgensens nebūtu tik ilgi vilcinājies ar sīki ieplānoto Hansona pārmācīšanu un Hansons kavējies dot tai ieganstu, Maikls būtu aizgājis stjuartam līdzi uz šoneri «Hovards» un visa Maikla turpmākā dzīve būtu noritējusi citādi, nekā liktenis bija lēmis. Bet nolemts paliek nolemts, un liktenim talkā nāca nejaušību un sagadīšanos virkne, ko Maikls nespēja grozīt un ko viņš nenojauta vairāk kā pats stjuarts. Tajā laikā pat neapvaldītākā iztēle vēl nespēja paredzēt Maikla nākamo karjeru uz skatuves un drausmo nežēlību, kas viņu gaidīja. Runājot par Dega Dotrija un Kveika likteni, jāteic, ka tas nevarēja rādīties pat narkomāna murgos.
17. NODAĻA
Kādu vakaru Dotrijs sēdēja krogā, ko sauca par Zemes- racēju namu. Viņa stāvoklis nebija apskaužams. Gadījuma darbus sameklēt kļuva arvien grūtāk, un ietaupījumi bija izsīkuši. Pirms dažām stundām viņš pa telefonu bija sarunājies ar Veco Jūrnieku, kurš pastāstīja, ka vienīgos panākumus viņš tai dienā guvis ar kādu pensionētu kaktu dakteri, kas diezgan stingri piekodies izmestajai ēsmai.
— Atļaujiet man ieķīlāt gredzenus, — Vecais Jūrnieks pa telefonu lūdza, kā bija lūdzis jau vairākkārt.
— Nē, ser, — atbildēja Dotrijs, — tie mums vajadzīgi pasākumā. Tie ir mūsu pamatkapitāls. Gredzeni palīdz radīt atmosfēru. Tie, kā jūs pats mēdzat teikt, runā skaid- rak par vārdiem. Šovakar lūkošu kaut ko izdomāt, bet rīt satiksimies, ser. Gredzeni lai paliek jums pirkstos, un jūs pats pārāk nenopūlieties ar to dakteri! Lai viņš meklē jūs! Tā ir pareizākā pieeja. Pagaidām viss kārtībā un drīz būs pavisam labi, un muļķu pasaulē netrūkst. Neraizējieties, ser! Degs Dotrijs līdz šim vienmēr pratis izķepuroties.
Taču, sēžot Zemesracēju krogā, viņam sāka likties, ka patlaban izķepuroties kļūst gaužām grūti. Kabatā bija vairs tikai centu centā noskaitīta nauda nākamās nedēļas īrei, kuru vajadzēja samaksāt uz priekšu un pēc kuras cietsirdīgā saimniece brēca jau trīs dienas. Ēdamā mājās atlicis labi ja vienai dienai. Vecā Jūrnieka viesnīcas rēķins nebija maksāts divas nedēļas, un, tā kā vecais dzīvoja pirmšķirīgā viesnīcā, tad sanāca krietna summa; pašam Vecajam Jūrniekam arī bija tikai daži dolāri, ar ko pieskandināt ausis pensionētajam dakterim, lai to iekārdinātu doties meklēt apslēpto mantu.