Taču vistraģiskākais šajā situācijā bija tas, ka Degam Dotrijam pietrūka trīs pudeļu no dienas devas un viņš neuzdrošinājās aiztikt īres naudu, kas viņu un viņa ģimeni glāba no izmešanas uz ielas. Tādā noskaņojumā viņš sēdēja pie galdiņa kopā ar kapteini Jorgensenu, kas tikko bija atvedis kravu no Petalumas. Kapteinis jau divas reizes bija izpircis alu, un viņam, šķiet, vairs neslāpa. Tieši otrādi — garajās darba stundās noguris, viņš sāka žāvāties un raudzīties pulkstenī. Bet Dotrijam pietrūka triju pudeļu! Turklāt Hansons nebija pārmācīts — un līdz ar to šonera pavāra vieta vēl joprojām slēpās tālā, nezināmā nākotnē.
Tad izmisušajam Dotrijam pēdīgi iešāvās prātā doma, kā tikt vēl vismaz pie kausa mucu alus. Mucu alus gan viņam negaršoja, bet tas bija lētāks par pudeļu alu.
— Paklau, kapteini, — viņš ieteicās, — jūs nemaz nevarat iedomāties, cik gudrs ir Killenibojs. Viņš prot skaitīt tikpat labi kā jūs un es.
— Ho! — noducināja kapteinis Jorgensens. — Esmu tādus numurus redzējis cirkā. Mānīšanās. Suņi un zirgi skaitīt neprot.
— Sis prot, — Dotrijs mierīgi turpināja, — viņu neviens nepiemuļķos. Vai gribat — saderēsim! Es pasūtīšu divus kausus alus skaļā balsī, tā, lai viņš dzird un iegaumē, bet tad pačukstēšu viesmīlim, lai atnes tikai vienu, un pēc tam jūs redzēsiet, kādu traci sacels Killenibojs, kad viesmīlis atnesīs tikai vienu kausu.
— Ho! Ho! Par cik gribat derēt?
Stjuarta pirksti apčamdīja kabatā desmitcentu monētas. Ja Killenijs viņu iegāzīs, tas nozīmē, ka īres nauda vējā. Bet tad viņš iedomājās, ka Killenijs nemaz nevar viņu iegāzt, un atteica:
— Deru uz diviem kausiem alus.
Stjuarts pieaicināja viesmīli un, izklāstījis viņam slepeno nodomu, pasauca Maiklu, kas gulēja kaktā Kveikam pie kājām. Kad stjuarts pievilka pie galdiņa vēl vienu krēslu un mudināja Maiklu apsēsties, suns kļuva uzmanīgs. Stjuarts no viņa kaut ko grib, grib, lai viņš kaut ko parāda. Un viņš saspringa — ne aiz vēlēšanās parādīt, ko māk, bet aiz mīlestības pret stjuartu. Maikla vienkāršajā uztverē mīla un kalpošana nozīmēja vienu un to pašu. Tāpat kā viņš, ne mirkli neapdomādamies, būtu stjuarta labā meties ūdenī, tāpat viņš centīsies izpildīt visu, ko stjuarts vēlēsies. Mīlestība viņam nozīmēja kalpošanu.
— Viesmīl! — stjuarts uzsauca un, kad viesmīlis pienāca, teica: — Divus alus! Vai saprati, Killenij? Divus alus.
Maikls uz krēsla sarosījās, strauji uzlika ķepu uz galdiņa un tikpat impulsīvi izšāva garo, sārto mēli, lai nolaizītu viņam tuvu pieliekušos stjuarta seju.
— Viņš atcerēsies, — Dotrijs sacīja šonera kapteinim.
— Neatcerēsies, ja mēs sāksim sarunāties, — kapteinis noteica. — Tagad mēs jūsu vaukšķi piemuļķosim. Es teikšu, ka nolīgšu jūs par pavāru, kad būšu pārmācījis Hansonu, bet jūs sacīsiet, lai pārmācu Hansonu tūliņ. Un es teikšu, ka man vajadzīgs iemesls, lai iebelztu Hanso- nam. Un tad mēs sāksim skaļi strīdēties kā divi muļķi. Norunāts?
Dotrijs pamāja, un tūliņ sākās skaļa saruna, kas modināja Maikla interesi un lika uzmanīgi pievērsties te vienam, te otram runātājam.
— Esmu vinnējis, — kapteinis Jorgensens paziņoja, redzēdams nākam viesmīli ar vienu alus kausu. — Vauk- šķis alu aizmirsis, ja tas viņam vispār bijis prātā. Viņš domā, ka mēs abi esam sastrīdējušies. Doma par vienu kausu vai diviem kausiem izdzēsta no viņa prātiņa, kā vilnis izdzēš smilšu rakstu krastā.
— Man gan liekas, ka mūsu strīda dēļ viņš aritmētiku vis neaizmirsīs, — Dotrijs skaļi apgalvoja, kaut gan īstenībā viņa pārliecība bija saplakusi. — Bet ko es jums stāstīšu; paskatieties pats, — viņš možāk piebilda.
Viesmīlis nolika kapteinim priekšā augsto alus kausu, un kapteinis to tūliņ aptvēra ar lielo roku. Maikls, sa- sprindzis līdz pirkstu galiņiem kā uzvilkta stīga, saprata, ka no viņa gaida darbu, atcerējās gan uz «Makembo» iegūtās zināšanas, taču velti lūkojās stjuarta neizteiksmīgajā sejā, cerēdams uz kādu zīmi, bet tad ieraudzīja uz galda nevis divus kausus, bet tikai vienu. Tik labi viņš bija iegaumējis atšķirību starp vienu un divi, ka pēkšņi atskārta — kā tas notika, to nespēj izskaidrot visgudrākais psihologs, tāpat kā nav iespējams izskaidrot, kas īstenībā ir doma, — ka uz galda ir tikai viens kauss, kaut gan pasūtīti tika divi. Strauji salēcies, ar abām priekš- ķepām uz galda atspiedies, viņš sāka dusmīgā, piesmakušā balsī apriet viesmīli.
Kapteinis Jorgensens uzcirta ar dūri pa galdu.
— Jūs esat derības vinnējis! — viņš rēca. — Es maksāju par alu! Viesmīl, atnesiet otru kausu!
Maikls palūkojās uz stjuartu, gaidīdams apliecinājumu, ka rīkojies pareizi, un stjuarta plauksta uz viņa galvas bija tam drošs apliecinājums.
— Pamēģināsim vēlreiz, — sacīja kapteinis, jau gluži mundrs un ieinteresēts, un noslaucīja ar plaukstas virspusi alus putas no lūpām. — Var jau būt, ka viņš prot atšķirt vienu kausu no diviem. Bet kā būs ar trim? Un ar četriem?
— Gluži tāpat, kapteini. Viņš prot skaitīt līdz pieci un atšķir priekšmetus arī tad, ja ir vairāk par pieciem, tikai nav iemācīts pazīt lielākus skaitļus pēc nosaukuma.
— Ei, Hanson! — kapteinis Jorgensens nodārdināja pāri visam krogam, saukdams «Hovarda» pavāru. — Ei, koka pauri! Nāc izdzert kausiņu!
Hansons pienāca un pievilka sev krēslu.
— Par alu maksāju es, bet jūs, Dotrij, pasūtiet, — sacīja kapteinis. — Paskaties, Hanson, šitais vaukšķis ir brīnumsuns! Viņš māk skaitīt labāk par tevi. Mēs te esam trīs. Dotrijs pasūtīs trīs alus. Vaukšķis dzirdēs, ka viņš saka trīs. Es parādu viesmīlim divus pirkstus. Viņš atnes divus kausus. Un vaukšķis rej uz viesmīli kā traks. Tūliņ redzēsi.