Izrāde atkārtojās, un Maikls nebija apklusināms, kamēr pasūtījums netika izpildīts, kā nākas.
— Skaitīt viņš neprot, — skanēja Hansona spriedums. — Viņš redz, ka vienam no mums nav alus kausa priekšā. Tas ir viss. Viņš saprot, ka jābūt tik daudz kausiem, cik pie galda vīru. Tāpēc viņš rej.
— Viņš parādīs vēl vairāk, — Dotrijs dižojās. — Mēs te esam trijatā. Pasūtīsim četrus kausus. Tad katram būs savs kauss, bet Killenijs tikpat viesmīlim pateiks savas domas.
Maikls, jau pilnīgi iejuties lomā, ņēmās apriet viesmīli, līdz tas atnesa ceturto kausu. Ap galdiņu bija sapulcējies vesels bariņš vīru, un katrs gribēja izpirkt alu un pārbaudīt Maiklu.
— Dieviņ tētīt, — Dotrijs nopurpināja, — tavu jocīgu pasauli! Vienu brīdi tu, cilvēks, beidzies vai nost aiz slāpēm. Bet nu viņi ar mieru tevi alū noslīcināt.
Maiklam pat gadījās vairāki pircēji, kas piesolīja smieklīgi zemu cenu — piecpadsmit vai divdesmit dolāru.
— Klausieties, ko teikšu, — kapteinis Jorgensens sacīja Dotrijam, ievilcis viņu kaktā, — atdodiet man to vaukšķi, un es tūliņ iekraušu Hansonam pa galvu, un jūs tūliņ tiksiet viņa vietā — nāciet uz kuģi kaut rīt!
Zemesracēju kroga īpašnieks iestūma Dotriju citā kaktā un čukstēja:
— Piestaigājiet ar savu suni katru vakaru! Man tas ir izdevīgi. Došu jums alu par velti, cik vien gribēsiet, un piecdesmit centu skaidrā.
Šis piedāvājums uzvedināja Dotriju uz lieliskām domām. Kad mājās pārgājušam Kveiks viņam raisīja vaļā zābakus, viņš sacīja Maiklam:
— Būs labi, Killenij! Ja tas krodzinieks domā, ka tu esi vērts ik vakaru piecdesmit centu un manis izdzertā alus, tad tu tiešām esi tā vērts … un vēl vairāk, puikiņ, vēl vairāk. Viņš grib pelnīt. Tāpēc jau viņš alu nevis pērk, bet pārdod. Un tu, Killenij, taču neliegsies pastrādāt manis labā, to es zinu. Mums naudiņas vajag. Mums ir Kveiks un misters Grīnlīfs, un Kokijs, nemaz jau nerunājot par tevi pašu un mani, un mēs par visiem apēdam briesmoti daudz. Dzīvokli atrast ir grūti un darbu vēl grūtāk. Ko tu saki, dēliņ, ja mēs rītvakar pamēģinātu, cik par abiem kopā varam nopelnīt?
Un Maikls, tupēdams stjuartam klēpī, degunu pret degunu, aci pret aci, galvu Dotrija plaukstās paslēpis, jūsmīgi virinājās un grozījās, šaudīja mēli un kulstīja asti. Vienalga, ko teiktais nozīmēja, tas katrā ziņā bija kaut kas labs, jo to sacīja stjuarts.
18. NODAĻA
Sirmais kuģa stjuarts un asspalvainais īru terjers drīz vien kļuva par ievērojamām figūrām Sanfrancisko ostas rajona naktsdzīvē. Dotrijs uzlaboja priekšnesumu ar alus kausu skaitīšanu, paņemot līdzi arī Kokiju. Kad viesmīlis neatnesa tik daudz kausu, cik bija pasūtīts, Maikls nelikās ne zinis, līdz Kokijs, saņēmis no Dotrija citiem neredzamu komandu, uz vienas kājas stāvēdams, ar otru ieķērās Maiklam kaklā un it kā iečukstēja kaut ko ausī. Tad Maikls pārlaida skatienu alus kausiem un sāka parasto izskaidrošanos ar viesmīli.
Taču īsti slaveni viņi kļuva tad, kad Dotrijs ar Maiklu pirmo reizi kopā nodziedāja «Aizved mani uz Rio». Tas notika kādā matrožu deju krodziņā Pasifikstrītā, kur matroži pārtrauca dejošanu un trokšņaini pieprasīja, lai suns uzdzied vēl. Krodziņa īpašniekam zaudējumi neradās, jo neviens negāja projām, salasījās aizvien lielāks pūlis, lai noklausītos visu Maikla repertuāru — «Dievs, svētī karali!», «Dusi, bērniņ, dusi», «Pie rokas ņem un vadi», «Mājas, mīļās mājas» un «šenandoa».
Šoreiz Dotrijam atlēca vairāk nekā brīvalus vien, jo, kad viņš posās projām, deju grīdas īpašnieks iespieda viņam saujā trīs sudraba dolārus un lūdza iegriezties ar visu suni arī nākamajā vakarā.
— Par tādu nieku? — Dotrijs noprasīja, nicinoši no- raudzīdamies uz naudu.
Saimnieks aši piesvieda klāt vēl divus dolārus, un Dotrijs apsolījās.
— Un tomēr, Killenij, mīļais dēls, — viņš, gulēt ejot, sacīja Maiklam, — man šķiet, mēs abi esam vairāk vērts nekā piecus dolārus par seansu. Vēl nekad nav redzēts tāds suns kā tu. īsts dziedātājsuns, kas var kopā ar mani nodziedāt gandrīz katru dziesmu un pusduci viens pats. Runā, ka Karuzo ik vakaru saņemot tūkstoti. Tu gan neesi īsts Karuzo, bet suņu Karuzo, kuram līdzīga nav pasaulē. Dēliņ manu, es būšu tavs menedžeris! Ja mēs nevarēsim te nopelnīt divdesmit zelta dolārus vakarā, tad mums, puisīt, jāpameklē labāka vietiņa. Un vecais džentlmenis varēs pārcelties uz istabu ielas pusē. Un Kveiks dabūs jaunas drēbes, īstu uzvalku. Killenij, puisīt, mēs vēl kļūsim par bagātniekiem, un, ja viņam neizdosies atrast vajadzīgo muļķi, mēs paši liksim naudu galdā, nopirksim viņam šoneri un sūtīsim viņu meklēt apraktu mantu. Kļūsim paši par viņa muļķiem — tu un es, un viss būs brīnišķīgi.
Sanfrancisko Barbarijas piekraste, kādreizējais jūrnieku ciems tajos laikos, kad Sanfrancisko tika uzskatīta par mežonīgāko ostu septiņās jūrās, bija attīstījusies kopā ar pilsētu un vismaz pusi ienākumu ieguva no uzdzīvotājiem, kam patika apmeklēt graustu rajonu un tur tērēt lielu naudu. Augstāko aprindu ļaudis bija pasākuši, īpaši, ja pie viņiem ciemojās ziņkārīgi paziņas no Austrumu štatiem, pēc pusdienām mašīnās braukāt no dansinga uz dansingu, no viena lēta kroga uz nākamo. īsi sakot, «Piekraste» bija kļuvusi par tādu pašu ekskursiju vietu kā Ķīniešu kvartāls un Klifhauzs.
Drīz vien Degs Dotrijs tiešām nopelnīja divdesmit dolārus vakarā par divdesmit minūšu ilgu izrādi un noraidīja vairāk alus kausu, nekā spētu izdzert ducis vīru, kam slāptu tāpat kā viņam. Nekad viņš nebija dzīvojis tik bagāti; turklāt nebija noliedzams, ka Maiklam šāda dzīve darīja prieku. Viņam tas viss patika, taču patika galvenokārt stjuarta dēļ. Viņš kalpoja stjuartam, un tieši pēc šādas kalpošanas viņa sirds alka visdedzīgāk.