īstenībā Maikls bija kļuvis par apgadnieku veselai ģimenei, un, jāteic, visiem ģimenes locekļiem klājās labi. Kveiks starodams dižojās sarkanbrūnās kurpēs, katliņā un pelēkā uzvalkā ar nevainojami izgludinātām biksēm. Viņš kļuva par kaislīgu kino apmeklētāju, tērēja tam divdesmit vai trīsdesmit centus dienā un ticīgi nosēdēja zālē līdz pēdējā seansa beigām. Dotrija aprūpēšana daudz laika neprasīja, jo viņi bija pasākuši ēst restorānos. Vecais Jūrnieks ne tikai pārvācās Bronksā uz dārgāku istabu ielas pusē, bet Dotrijs uzstaja arī, ka viņam jāsaņem lielāka tēriņa nauda, lai vajadzības gadījumā varētu kādu paziņu uzaicināt uz teātri vai koncertu un pēc tam taksometrā pārvest mājās.
— Mēs to nedarīsim mūžīgi, Killenij, — stjuarts sacīja Maiklam, — tikai vēl kādu laiciņu, līdz vecais kungs samakšķerēs jaunu komplektu bagātu mantas mednieku, tikai līdz tam. Un tad — aidā! — prom zilajā okeānā, dēliņ manu, kur zem kājām labs,_ spēcīgs kuģītis, viļņu šļakatas uz klāja un reizēm arī kāda lielāka banga!
Mēs varam paši aizbraukt uz Rio, ne tikai par to dziedāt visādiem salašņām. Lai tie paliek savās izkurtējušajās pilsētās! Mums vajadzīga dzīve uz jūras — tev un man, Killenij dēliņ, un vecajam kungam, Kveikam un pat Ko- kijam. Mēs neesam radīti dzīvei pilsētā. Tā mums nav veselīga. Tu, dēliņ, varbūt neticēsi, bet man kaulos metas stīvums, zūd atsperība. Es kļūstu galīgi bezspēcīgs, augiem vakariem kvernot bez darba. Aiz ilgām man sametas gluži nelabi, cik ļoti gribas atkal dzirdēt veco kungu sakām: «Es makten labprāt pirms pusdienām iebaudītu vienu no jūsu gardajiem kokteiļiem.» Nakamajā ceļojumā paņemsim līdzi mazu ledus mašīniņu un sagādāsim viņam vislabakos.
Un palūkojies uz Kveiku, Killenij, manu puisīt! Šis klimats viņam neder. Viņš acīm redzami iet postā. Ja viņš vēl ilgi čurnēs pa ķinīšiem, drīz vien dabūs tuberkulozi. Viņa veselības labā, tāpat kā manas, tavas un mūsu visu veselības labā mums pēc iespējas drīzāk jāpaceļ enkurs un jāzēģelē turp, kur pūš pasāti, kas tevi skauj un glauž, un caurcaurēm izmērcē ar jūras sāļumu un dzīvību.
Kveiks, kas nekad nesūdzējās, tiešām gāja postā. Sākuma pavisam nemanāms, šķietami nenozīmīgs satūkums labajā padusē sāka, lai arī ne stipri, tomēr nerimstoši sāpēt. Viņš vairs nespēja mierīgi nogulēt no vakara līdz rītam. Kaut arī viņš gulēja uz kreisajiem sāniem, sāpes tomēr ik nakti viņu pamodināja reizes divas trīs. Ja emigrācijas iestādes nebūtu Ā Moju jau pirms laba laika aiztransportējušas atpakaļ uz Ķīnu, pavārs būtu zinājis pateikt, ko satūkums nozīmē, tāpat kā būtu zinājis paskaidrot Degam Dotrijam, ko tas nozīmē, ka nejūtīgajā laukumiņā, kas starp uzacīm pletās arvien plašāks, iezīmējas sīkās, vertikālās «lauvas krunciņas». Ā Mojs būtu zinājis stjuartam arī pateikt, kas kait viņa kreisās rokas mazajam pirkstiņam. Dotrijs pats sākumā domāja, ka sastiepis kādu dzīslu. Vēlāk viņš nosprieda, ka vainīgs hronisks reimatisms, kas piemeties Sanfrancisko miklajā, miglainajā klimatā. Tas bija vēl viens iemesls jo dedzīgāk ilgoties tikt projām uz jūras, kur tropu saule izsildītu un izkliedētu reimatismu.
Strādādams par stjuartu, Dotrijs bija pieradis pie satiksmes ar augstāko šķiru vīriešiem uri sievietēm. Bet tagad Sanfrancisko padibenēs viņš pirmo reizi sastapās ar augstāko šķiru ļaudīm kā līdzīgs ar līdzīgu. Vēl vairāk — šie cilvēki paši tiecās pēc viņa. Tie viņu meklēt meklēja. Tie pieglaimojās, lai tiktu uzaicināti apsēsties pie viņa galdiņa un drīkstētu izpirkt viņam alu visos lepnākajos krogos, kur uzstājās Maikls. Viņi būtu izmaksājuši Dotrijam arī dārgākos vīnus, bet viņš stūrgalvīgi palika uzticīgs alum. Gadījās pat tādi, kas viņu aicināja ciemos, sacīdami: «Un paņemiet līdzi brīnišķīgo suni, lai tas mums padzied,» — Dotrijs, lepodamies ar Maiklu, kas bija kļuvis par iemeslu šādiem ielūgumiem, allaž atteicās, aizbildinādamies, ka viņu profesija esot pārāk nogurdinoša, lai varētu atļauties tādas izpriecas. Maiklam viņš paskaidroja — ja tie mums piedāvātu piecdesmit dolārus par vakaru, mēs ietu palēkdamies.
Lielajā cilvēku pulkā, ar kuriem viņi savās krogu viesizrādēs iepazinās, viņi sastapa divus, kam bija lemts kļūt ļoti nozīmīgiem Dotrija un Maikla dzīvē. Pirmais bija politiķis un ārsts, vārdā Emorijs — Volters Merits Emo- rijs, kas bieži apciemoja Dotrija galdiņu, pie kura uz krēsla vienmēr sēdēja arī Maikls. Pateicībā par Dotrija laipnību ārsts Emorijs, starp citu, iedeva stjuartam savu vizītkartīti, izlūgdamies, lai viņam atļaujot bez maksas ārstēt saimnieku vai suni, ja tie viens vai otrs kādreiz sasirgtu. Dotrijs uzskatīja Emoriju par uzņēmīgu, gudru vīru, neapšaubāmi spējīgu ārstu, taču redzēja arī, ka kārota mērķa sasniegšanā viņš kļūtu nežēlīgs kā izsalcis tīģeris. Reiz rupjā vaļsirdībā, kādu pašreizējos apstākļos drīkstēja atļauties, Dotrijs sacīja:
— Jūs, dakter, esat īsts brīnumcilvēks. Tas katram redzams no pirmā acu uzmetiena. Ja gribat kaut ko iegūt, jūs to iegūstat. Nekas nespēj jūs apturēt, ja nu vienīgi…
— Ja nu vienīgi…
— Nu, vienīgi tad, ja tas, ko kārojat, piesists ar naglām vai cieši noglabāts aiz atslēgas un priekšā par sargu nostādīts policists. Es nevēlētos, lai man piederētu kaut kas tāds, ko jūs kārojat iegūt.
— Un tieši jums kaut kas tāds pieder, — atteica ārsts, zīmīgi pamādams uz Maiklu, kas sēdēja uz krēsla starp viņiem.
— Brrr! — Dotrijs noskurinājās. — Man šermuļi pārskrēja pār kauliem. Ja man jūsu vārdiem tiešām būtu jānotic, es ne mirkli vairs nepaliktu Sanfrancisko. — Bridi domīgi paraudzījies alus glāzē, viņš nomierinājies pasmējās. — Šo suni man neviens nespētu atņemt. Es to cilvēku nosistu. Kā es te sēžu, saku jums — es viņu nosistu. Un viņš maniem vārdiem noticētu, tāpat kā tagad ticat jūs. Jūs zināt, ka nerunāju tukšu valodu, tāpat arī tas zinātu, ka nemētājos ar tukšiem solījumiem. Šis suns …