Nespēdams savas spēcīgās jūtas ietērpt vārdos, Degs Dotrijs aprāva teikumu un mēmi blenza alus glāzē.
Otrs liktenīgais cilvēks bija gluži citāda tipa. Viņš dēvēja sevi par Hariju Delmaru; un Harija Delmara vārds bija lasāms afišās, kad viņš uzstājās «Orfejā». Delmars bija profesionāls dzīvnieku dresētājs, taču Dotrijs to nezināja, jo pašreiz Delmars baudīja atvaļinājumu un nedarīja nekā. Arī viņš izmaksāja Dotrijam alu. Jauns, ne vecāks par trīsdesmit gadiem, tumšu ādas krāsu, ar garu skropstu ietvertām brūnām acīm, kuras pats uzskatīja par hipnotiskām, ar eņģeļa lūpām un vaibstiem; un tomēr, par spīti šādam izskatam, viņš lietišķos darījumos bija gaužām lietišķīgs.
— Jums taču nav naudas, par ko viņu nopirkt, — sacīja Dotrijs, kad Delmars, pirmo piedāvājumu — piecsimt dolāru — pārsolīdams, piedāvāja tūkstoti.
— Man šie tūkstoš dolāri ir, ja jūs būtu tēmējis uz to.
— Nē, — Dotrijs papurināja galvu, — es tikai gribēju teikt, ka nepārdodu viņu ne par kādu naudu. Starp citu, kam viņš jums vajadzīgs?
— Man viņš patīk, — Delmars atbildēja. — Kālab es nāku uz šito ūķi? Kādēļ visi citi nāk šurp? Kādēļ cilvēki pērk vīnu, zirgus, uztur sakarus ar aktrisēm, kļūst par priesteriem vai grāmattārpiem? Tādēļ, ka viņiem tas sagādā prieku. Tā ir vienīgā atbilde. Mēs visi darām to, kas mums patīk, cenšamies iegūt, ko kārojam, vienalga, vai uz to ir cerības vai nav. Man iepaticies jūsu suns. Gribu viņu iegūt. Man nav žēl samaksāt par viņu tūkstoš dolāru. Vai redzat lielo briljantu tai sievietei pirkstā? Man šķiet, viņai tas iepatikās — un viņa to dabūja, nedomājot par cenu. Cena viņai nelikās tik svarīga kā briljants. Un jūsu suns …
— Izskatās, ka jūs viņam nepatīkat, — Dotrijs pārtrauca runātāju, — un tas ir dīvaini. Viņš izturas laipni gandrīz pret visiem. Pret jums viņš jau kopš pirmās tikšanās bož spalvu. Kādēļ gan cilvēkam būtu vajadzīgs suns, kuram viņš nepatīk?
— Tam nav nekādas nozīmes, — Delmars mierīgi atteica, — galvenais, ka man viņš patīk. Vai es sunim patīku vai ne, tā ir mana darīšana, un, man šķiet, es tiktu ar viņu ļoti labi galā.
Dotrijam likās, ka aiz Delmara eņģelim līdzīgā maiguma pazib tēraudaina cietsirdība, apvienota ar saltu aprēķinu. Zināms, Dotrijs neprata savu nojautu šādiem vārdiem formulēt. Tā īstenībā bija tikai nojausma, un nojausmām vai jūtām nav vajadzīgi vārdi, lai tās izprastu vai izskaidrotu.
— Netālu ir banka, kas atvērta visu nakti, —• Delmars turpināja, — mēs varētu aiziet turp, es izrakstītu un iekasētu čeku, un pēc pusstundas nauda būtu jums kabatā.
Dotrijs papurināja galvu.
— Pat no komerciālā viedokļa jūsu piedāvājums nekam neder, — viņš sacīja. — Es jums to tūliņ paskaidrošu. Sis suns nopelna divdesmit dolāru vakarā. Pieņemsim, ka viņš strādā divdesmit piecas dienas mēnesī. Tas nozīmē piecus simtus mēnesi, sešus tūkstošus gadā. Teiksim, ka tie ir pieci procenti no kapitāla, tā būs vieglāk rēķināt, procenti no divdesmittūkstoš dolāru liela kapitāla. Atskaitīsim suņa uzturēšanas izdevumus un algu man — teiksim, divdesmit tūkstošus. Tātad suns ir vērts simttūkstoš dolāru. Būsim pavisam godīgi un izdalīsim to ar divi — tas nozīmē, ka par šo suni jāmaksā piecdesmit tūkstoši. Bet jūs man par viņu piedāvājat tūkstoti.
— Jūs laikam domājat, ka tas jums nesīs peļņu mūžam — kā zemes gabals, — Delmars, rāmi pasmaidīdams, sacīja.
Dotrijs tūliņ saprata, uz ko viņa sarunu biedrs tēmē.
— Lai viņš nostrādā piecus gadus — tas būs trīsdesmit tūkstoši. Lai nostrādā kaut vienu gadu un nopelna sešus tūkstošus. Bet jūs man piedāvājat tikai vienu. Tādā darījumā es neielaižos… un viņš arī ne. Turklāt, kad viņš vispār vairs nevarēs strādāt un nebūs vērts ne plika centa, man viņš joprojām būs veselu miljonu vērts, un, ja kāds man to miljonu piesolīs, es pacelšu cenu vēl augstāk.
19. NODAĻA
— Mes vel tiksimies, — Delmars sacīja Dotrijam pēc ceturtās neauglīgās sarunas par Maikla pārdošanu.
Taču Delmars kļūdījās. Viņš nekad vairs nesatikās ar Dotriju, jo Dotrijs vispirms satikās ar ārstu Emoriju.
Kveiks, satūkušās paduses mocīts, sāka naktīs kļūt arvien nemierīgāks un neļāva gulēt arī Dotrijam. Kad tā bija turpinājies ilgāku laiku, Dotrijs saprata, ka Kveiks ir nopietni slims, un nolēma aizvest viņu pie ārsta. Kādu dienu pulksten vienpadsmitos viņš ar visu Kveiku ieradās Voltera Merita Emorija ambulancē un apsēdās pacientu pilnajā priekšistaba gaidīt savu kārtu.
— Man šķiet, dakter, ka viņam ir vēzis, — sacīja Dotrijs, kamēr Kveiks vilka nost virskreklu un apakškreklu. — Viņš nekad nav žēlojies, nekad nav pat iepīkstējies. Bet melnie jau tādi ir. Es nekā nemanīju, līdz sāku naktīs mosties, dzirdēdams viņu knosāmies un vaidam. Paskatieties! Kā jūs to sauksiet — par vēzi vai par audzēju, nav taču nekādu šaubu, vai ne?
Taču Voltera Merita Emorija vērīgā acs ar vienu skatienu bija pamanījusi Kveika kreisās rokas savilktos pirkstus. Viņam bija ne tikai vērīga, bet īsta «spitālības» acs. Savā laikā viņš bija viens no pirmajiem brīvprātīgajiem ķirurgiem, kas devas uz Filipīnu salām pētīt spitālību, un bija redzējis tik daudz spitālīgo, ka spēja noteikt slimību ar acu uzmetienu, ja vien tā vēl neslēpās pašā sākuma stadijā. No savilktajiem pirkstiem, kur slimība izpaudās bez sāpēm, liecinot vienīgi par nervu sairumu, viņa skatiens pievērsās vertikālajām grumbām «lauvas pierē» (atkal nesāpīga pazīme), pēc tam satūkumam labajā padusē, un to viņa smadzenes tūliņ diagnoscēja kā spitālības tu- bcrkuloīdo formu.