Zibenīgi viņam prātā pazibēja divas domas: pirmā — ja, vienalga, kur, vienalga, kad, sastop vienu spitālīgo, jāmeklē tūliņ ari otrs; nākamā doma: brīnišķīgais īru terjers, kas pieder Dotrijam, kurš ilgi bijis saskarē ar Kveiku. To iedomājies, Volters Merits Emorijs vienaldzīgi novērsās no Kveika. Viņš nezināja, cik daudz stjuarts jēdz par spitālību un vai vispār kaut ko jēdz, tādēļ negribēja modināt aizdomas. It kā nejauši viņš palūkojās pulkstenī, tad, pagriezies pret Dotriju, sacīja:
— Manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar viņa asinīm. Viņš nav pieradis pie pilsētas dzīves un pie mūsu ēdieniem. Drošības labad es, protams, pārbaudīšu, vai tas nav vēzis vai kāds cits audzējs, kaut gan domāju, ka nav ne viens, ne otrs.
Runādams viņš īsu sekundes daļiņu uzmeta skatienu Dotrija pierei tieši virs uzacīm. Nekādu šaubu. Viņa lietpratīgā acs bija pamanījusi spitālības «lauvas zīmi».
— Jūs pats arī esat saguris, — viņš mīlīgi turpināja,
— varu saderēt, ka nejūtaties īsti labi, vai nav tiesa?
— To tiešām nevaru apgalvot, — Dotrijs piekrita.
— Domāju, ka jādodas atpakaļ jūrā, tur tropu saule izdzīs reimatismu no vecajiem kauliem.
— Kur jūs jūtat reimatismu? — ārsts Emorijs izklaidīgi apjautājās, izlikdamies, ka grib vēlreiz tuvāk aplūkot satūkumu Kveika padusē.
Dotrijs pastiepa kreiso roku un, pakustinādams mazo pirkstiņu, parādīja, kur vaina. Volters Merits Emorijs ar šķietami vienaldzīgu skatienu no puspievērtu plakstu apakšas, nevērīgi palūkojies, redzēja, ka mazais pirkstiņš drusku pietūcis, drusku sagriezies un ka āda tam zīdaini gluda un spīdīga. No jauna pievērsdamies Kveikam, viņš vēlreiz paraudzījās uz «lauvas zīmi» Dotrija pierē.
— Reimatisms joprojām ir un paliek gaužām noslēpumaina slimība, — Emorijs, it kā aizrāvies ar šo tematu, sacīja Dotrijam. — Gandrīz var teikt, ka tas izpaužas individuāli, ļoti dažādā veidā. Katram ir pašam savs — citāds reimatisms. Vai pirksts nejūtīgs?
Dotrijs ar pūlēm salieca un atlieca mazo pirkstiņu.
— Jā, ser, — viņš sacīja, — un nav vairs tik kustīgs kā senāk.
— Aha, — Volters Merits Emorijs līdzjūtigi un mierinot nomurmināja. — Lūdzu, atsēdieties šai krēslā! Iespējams, ka nespēšu jūs izārstēt, bet apsolu, ka pratīšu norādīt labāko vietu, kur ar jūsu kaiti dzīvot. Mis Džadson!
Kamēr jaunā sieviete medicīnas māsas tērpā apsēdināja Dotriju krēslā un norādīja, kā atspiest muguru, un dakteris Emorijs iemērca pirkstus stiprākajā antiseptiskajā šķīdumā, kāds viņa ambulancē bija atrodams, viņa smadzenēs un acu priekšā no jauna parādījās kārotais īru terjers, kas uzstājās ar priekšnesumiem jūrnieku krogos, bija asspalvains un klausīja uz vārdu Killenibojs.
— Jums reimatisms nav mazajā pirkstiņā vien, — viņš sacīja Dotrijam, — varu derēt, ka skarta arī piere. Vienu mirklīti, lūdzu! Ja sāpēs, sakiet! Ja neko nejūtat, tad nekustieties, nevēlos jums nodarīt sāpes. Gribu tikai pārliecināties, vai mana diagnoze pareiza. Tā, tā. Ja sāp, sakiet tūliņ! Reimatismam piemīt dīvaini untumi. Pavērojiet jūs arī, mis Džadson, varu saderēt, ka nekad neesat saskārusies ar šo reimatisma paveidu. Vai redzat? Viņš nereaģē. Viņš domā, ka es vēl nemaz neesmu sācis …
Visu laiku nemitīgi, saistoši tērgādams, viņš darīja kaut ko tādu, kas Dotrijam ne sapnī nerādītos, bet Kveikam, vērojot notiekošo, likās, ka viņš murgo, jo viss bija tik nereāls un neticams. Doktors Emorijs ar garu adatu pabakstīja tumšo plankumu, kur iezīmējās vertikālās grumbas. Taču viņš neapmierinājās ar pabakstīšanu vien. Iedūris adatu visā garumā zem ādas infiltrāta vienā malā, viņš otrā malā to izvilka ārā. Kveikam, to redzot, gandrīz acis izsprāga no pieres, jo viņa kungs pat nenotrī- cēja, nesarāvās, pat nepakustējās, kamēr tas viss notika.
— Kādēļ nesākat? — Dotrijs nepacietīgi iejautājās. — Starp citu, runa nav par manu reimatismu, bet par sa- tūkumu melnā puikas padusē.
— Jums nepieciešama ārstēšanās, apgalvoja Emorijs. — Reimatisms ir nejauka kaite. Nedrīkst pieļaut, lai tas kļūst hronisks! Sastādīšu jums ārstēšanās kursu. Varat piecelties, tagad izmeklēsim jūsu melno puisi.
Taču, pirms Kveiku apguldīja krēslā, ārsts Emorijs ieklāja tajā palagu, kas bija tā izkarsēts, ka bezmaz oda pēc sviluma. Viņš jau gribēja sākt Kveika izmeklēšanu, bet tad pēkšņi, it kā kaut ko atcerējies, palūkojās pulkstenī un ar pārmetumu balsī pievērsās savai asistentei.
— Mis Džadson, — viņš dzedri un asi sacīja, — jūs esat bijusi aizmāršīga! Paskatieties, pulkstenis bez desmit minūtēm divpadsmit, un jūs labi zinājāt, ka man bija norunāts precīzi pusdivpadsmitos satikties ar ārstu Hed- liju, lai pārrunātu par vienu pacientu. Kā viņš tagad mani lad! Jūs taču zināt, cik viņš īdzīgs.
Mis Džadsona pazemīgā nožēlā nolieca galvu, saņemdama rājienu, lai gan viņa, sīki pārzinādama sava šefa gaitas, līdz šim mirklim nebija dzirdējusi ne pušplēsta vārda par norunu pusdivpadsmitos.
— Hedlijs pieņem tepat otrā pusē gaitenim, — Emorijs paskaidroja Dotrijam, — nebūšu projām ilgāk par pie
cām minūtēm. Mēs vienā gadījumā nebijām vienis prātis. Viņš konstatējis hronisku apendicītu un grib operēt. Mana diagnoze ir pioreja, kas inficējusi kuņģi no mutes, tādēļ ieteicu ārstēt mutes dobumu ar emetinu, lai likvidētu kuņģa kaiti. Jūs, protams, par to nekā nezināt, bet galvenais ir tas, ka pierunāju ārstu Hedliju pieaicināt ari ārstu Grenvilu — zobārstu un piorejas speciālistu. Tagad viņi mani gaida jau divdesmit minūtes. Jāskrien!