Būšu atpakaļ pēc piecām minūtēm! — viņš atgriezies, durvis ciet vērdams, vēl uzsauca. — Mis Džadson, palūdziet cilvēkus uzgaidāmajā istabā mazliet paciesties!
Viņš iegāja ārsta Hedlija pieņemamajā istabā, kaut gan viņu tur negaidīja ar apendicītu vai pioreju sirgstošs pacients. Viņš tikai izmantoja tālruni divām sarunām: vienai ar Veselības aizsardzības departamenta vadītāju, bet otrai — ar policijas priekšnieku. Viņam laimējās notvert pie aparāta tiklab vienu, kā otru, abus viņš uzrunāja priekšvārdā un paziņoja tiem kaut ko ļoti svarīgu un slepenu.
Atgriezies pats savā kabinetā, viņš izskatījās gaužām apmierināts un iedvesmots.
— Zināms, ir tā, kā es teicu, — viņš sacīja mis Džad- sonai, cēlsirdīgi ietverdams savas uzticības lokā arī Dotriju, — ārsts Grenvils bija manā pusē. Skaidrs — neapstrīdama pioreja. Operācija nav vajadzīga. Tagad viņi apstrādā pacienta smaganas un strutu maisiņus ar emetīnu.Esmu nopelnījis smēķi. Jums taču nav iebildumu, Dotrij?
Kad stjuarts papurināja galvu, ārsts aizkūpināja garu Havannas cigāru un turpināja priecāties, ka pieveicis savu kolēģi. Runādams viņš bieži aizmirsa 'ievilkt dūmu, it kā nejauši paliecās pret krēslu un tikpat nejauši pieskārās ar degošā cigāra galu vienam Kveika savilktajam pirkstam. Slepens mājiens mis Džadsonai, kas vienīgā vēroja viņa rīcību, brīdināja nelikties ne zinis gar to, kas notiek.
— Vai zināt, mister Dotrij, — Volters Merits Emorijs aizrautīgi turpināja, piesaistīdams stjuarta skatienu, kamēr kvēlojošais cigāra gals joprojām dedzināja Kveika pirkstu, — jo vecāks kļūstu, jo vairāk pārliecinos, ka tiek izdarīts pārāk daudz nepārdomātu, pārsteidzīgu operāciju.
Karstā ogle joprojām lipa pie cilvēka miesas, un no Kveika pirksta gala sāka vīties tieva dūmu spirālīte, kas krāsā atšķīrās no dūmiem cigāra galā.
— Piemēram, šis pats ārsta Hedlija pacients. Paglābu viņu ne tikai no riskantas apendicīta operācijas, bet ietaupīju viņam arī maksu par operāciju un slimnīcas izdevumus. Es par to, ko viņa labā izdarīju, naudu neņemšu. Un Hedlijam viņš samaksās tikai nominālo rēķinu. No malas pieaicinātais ārsts Grenvils izārstēs viņa pioreju par kādiem nieka piecdesmit dolāriem. Jā, dieva vārds, esmu paglābis šo cilvēku ne tikai no dzīvības briesmām un sāpēm, bet izglābis viņam arī, visu kopā saskaitot, apaļus tūkstoš dolārus, ko būtu vajadzējis samaksāt ķirurgam, slimnīcai un māsām.
Kamēr viņš runāja, visu laiku piesaistīdams Dotrija skatienu, gaisā sāka izplatīties degošas gaļas smaka. Emorijs vilka to nāsīs ar gandarījumu. Arī mis Džad- sona saoda smaku, bet, tā kā bija brīdināta, nelikās nekā manām. Viņa pat nepaskatījās uz cigāra galu, lai gan deguns viņu nepārprotami informēja, ka cigārs vēl ir turpat, kur bijis.
— Kas te svilst? — pēkšņi, gaisu ostīdams un apkārt skatīdamies, ievaicājās Dotrijs.
— Draņķīgs cigārs, — atteica Emorijs, atraudams cigāru no Kveika pirksta un to kritiski aplūkodams. Saviebies viņš to pacēla pie deguna. — Es pat neteikšu, ka tās ir kāpostu lapas. Teikšu tikai, ka nezinu un arī negribu zināt, kas tajā sabāzts. Bet tā jau parasti notiek. Izlaiž jaunu cigāru marku, izreklamē to, satin cigārus no vislabākās tabakas un pēc tam, kad tie cilvēkiem iepatikusies, izmantojot iegūto popularitāti, turpmākos taisa no mazvērtīgas tabakas. Nē, pateicos, mani ar to nepaķers! Šodien pat mainīšu marku.
To teicis, viņš iesvieda cigāru spļaujamtraukā. Un Kveiks, atlaidies dīvainākajā krēslā, kādā jebkad bija sēdējis, neapzinājās, ka viņa pirkstā ir izdedzis puscollu liels caurums, un gaidīja, kad ārsts pēdīgi beigs runāt un apskatīs sāpīgo pietūkumu viņa padusē.
Un pirmo reizi mūžā, bet tad arī uz visiem laikiem Degs Dotrijs tika nolikts uz lāpstiņām. Tā bija pilnīga, neglābjama sagrāve. Dzīve, brīvā dzīve, kad var iet, kurp tik, jūras braucieni ar šūpojošos klāju zem kājām, bangas, pasētu vēji, īsie brīži ostās — tas viss viņam uz laiku laikiem izbeidzās Voltera Merita Emorija kabinetā,/ kamēr mis Džadsona ar mierīgu seju klusībā brīnījās, kā cilvēkam var dedzināt dzīvu miesu, bet viņš ne aci nepamirkšķina.
Ārsts Emorijs runāja vienā runāšanā un aizkūpināja jaunu cigāru, kaut arī uzgaidāmajā telpā drūzmējās vesels bars cilvēku, un nolasīja garu, bet interesantu lekciju par cigāriem, par tabakas lapu audzēšanu un sagatavošanu tajos apvidos, kur tabaka aug vislabāk.
— Nu, un kas attiecas uz satūkumu, — viņš pēdīgi sacīja, pa gabalu aplūkodams slimo vietu, — es no pirmā acu uzmetiena droši varu teikt, ka tas nav ne vēzis, ne cits audzējs, tas pat nav augonis. Es teiktu …
Klauvējiens pie gaiteņa durvīm lika viņam strauji pie- traukties kājās, un viņš pat necentās nepacietību slēpt. Mis Džadsona, paklausīdama viņa mājienam, atvēra durvis, un pa tām ienāca divi policisti, viens policijas seržants un ūsains vīrietis vizītsvārkos, ar neļķi pogcaurumā.
— Labrīt, dakter Māsters, — Emorijs sveicināja kolēģi un tad pievērsās pārējiem: — Sveiks, seržanti Hallo, Tirn! Hallo, Džonson! Kopš kura laika tu vairs nestrādā Ķīniešu kvartālā? — Tad, vērīgi aplūkojis Kveika satūkušo padusi, Volters Merits Emorijs turpināja pirmāk iesākto teikumu, sacīdams: — Es teiktu, kā jau nule minēju, ka šī ir visraksturīgākā, tipiskākā bacillus leprae izraisītā čūla, ko jebkad kāds Sanfrancisko ārsts drīkstējis demonstrēt Veselības aizsardzības departamentam.
— Lepra! — iesaucās ārsts Māsterss.
Visi, izdzirdot šo vārdu, sarāvās. Seržants un abi policisti atkāpās tālāk no Kveika; mis Džadsona, klusi iekliegdamās, piespieda abas rokas pie sirds; un Degs Dotrijs gan satraukts, tomēr neticīgi jautāja: