— Ko jūs tur runājat, dakter?
— Palieciet uz vietas! Nekustieties! — Volters Merits Emorijs pavēlēja Dotrijam. — Es jums tūliņ parādīšu, — viņš bilda pārējiem, piespiezdams tikko aizkūpinātā cigāra kvēlojošo galu pie tumšā plankuma virs stjuarta iedegunes starp uzacīm. — Nekustieties! — viņš uzsauca Dotrijam. — Pacietieties mirkli! Es vēl neesmu galā.
Kamēr Dotrijs pārsteigts un samulsis gaidīja, ko ārsts Emorijs darīs tālāk, cigāra gals dedzināja viņa ādu un miesu, līdz visi ieraudzīja dūmus un saoda sviluma smaku. Uzvaras priekā skadri iesmiedamies, Emorijs soli atkāpās.
— Dariet, kas jums jādara, — norūca Dotrijs, kura saprašanai notikumi risinājās pārāk strauji un pārāk noslēpumaini. — Un, kad būsiet beidzis, palūgšu jūs paskaidrot, ko nupat sacījāt par lepru un par melno puiku. Puika pieder man, un es necietīšu tādas runas par viņu vai… par mani.
— Jūs, kungi, nupat redzējāt, — sacīja ārsts Emorijs. — Divi neapšaubāmi lepras gadījumi, kungs un kalps. Kalpam slimība vairāk progresējusi un izpaužas abās formās, kungam vēl tikai nesāpīgā, taču skarts arī mazais pirkstiņš. Vediet viņus prom! Kategoriski pieprasu, Māsters, ambulances ratus, kuros viņi tiks vesti, pēc tam kārtīgi izdezinficēt!
— Paklausieties… — Degs Dotrijs kareivīgi iesāka.
Emorijs uzmeta brīdinošu skatienu Māstersam, un Mās-
terss savukārt uzmeta stingru mirkli seržantam, kurš tikpat bargi paraudzījās uz abiem policistiem. Taču tie neķērās Dotrijam klāt. Viņi dažus soļus atkāpās, pavicināja stekus un biedinoši skatījās uz stjuartu. Policistu izturēšanās pārliecināja Dotriju vairāk nekā vārdi. Tie baidījās viņam pieskarties. Kad viņš sakustējās, policisti, steku galus viņam sānos iespieduši, stūma viņu uz priekšu.
— Nenāc tuvāk! — viens brīdināja, pavicinādams steku Dotrijam pie pašas galvas. — Stāvi uz vietas un gaidi pavēli!
— Velc kreklu mugurā un ej pie sava kunga! — Emorijs izrīkoja Kveiku, strauji paceldams krēslu un sviestin izsviezdams Kveiku no tā.
— Nu, dieva dēļ … — iesāka Dotrijs, taču nesenais draugs, nelikdamies viņu ne dzirdis, teica ārstam Māstersam:
— Kopš tas japānis nomiris, mēra baraka stāv tukša. Zinu, ka jūsu departamentā zaķapastalas vien ir, tādēļ iesaku iedot šiem abiem dezinfekcijas līdzekļus, lai paši iztīra baraku un vācas iekšā.
— Visu svēto vārdā, — atsāka Dotrijs, zaudējis visu kareivīgumu un galīgi apjucis no atskārtas, ka viņam uzbrukusi drausmīgā slimība. Viņš pieskārās ar pirkstu pie nejūtīgās vietas pierē, tad paostīja pirkstu un saprata, ka piere tiešām dedzināta un viņš to nav jutis. — Visu svēto vārdā, nesteidzieties tik aplam! Ja jau esmu slims, tad tur nekā nevar līdzēt. Bet tas taču nenozīmē, ka mēs nevaram sarunāt kā baltais cilvēks ar balto. Dodiet man divas stundas laika, un manis šai pilsētā vairs nebūs. Un pēc divdesmit četrām stundām manis nebūs šai valstī. Es tikšu uz kuģa …
— Un apdraudēsiet sabiedrību citā vietā, — ārsts Mās- terss viņu pārtrauca, un acu priekšā tam jau rēgojās garas slejas avīzē ar kliedzošiem virsrakstiem, viņš būs kļuvis par varoni, par Sanfrancisko svēto Džordžu, kas ar saindētu šķēpu nostājies starp sabiedrību un spitālības sērgu.
— Vediet viņus prom! — sacīja Volters Merits Emorijs, vairīdamies no Dotrija skatiena.
— Gatavi! Marš! — nokomandēja seržants.
Abi policisti ar paceltiem stekiem sāka virzīt Dotriju un Kveiku uz priekšu.
— Kustas, kustas veicīgāk! — viens policists pārskaities rēca. — Dariet, ko jums liek, citādi ielauzīšu pakaušus! Arā, ārā — veiklāk! Arā pa durvīm! Sakiet tam melnajam, lai turas jums blakus!
— Dakter, ļaujiet pateikt kaut vārdu! — Dotrijs lūdzās Emoriju.
— Runu laiks beidzies, — tas atbildēja, — tagad sākas izolācija. Māsters, neaizmirstiet izdezinficēt ambulances ratus, kad krava būs aizvesta!
Procesija, kuras priekšgalā gāja Veselības aizsardzības departamenta ārsts un seržants un kuru noslēdza abi policisti ar draudīgi paceltiem stekiem, devās uz durvju pusi.
Uz sliekšņa Dotrijs, nebaidīdamies, ka viņam sašķaidīs pakausi, tomēr pagriezās atpakaļ un iesaucās:
— Dakter! Mans suns! Jūs viņu pazīstat!
— Es jums viņu nogādāšu, — Emorijs aši piekrita. — Kur jūs dzīvojat?
— Kleistrītā astoņdesmit septiņi, Bauheda mēbelētajās istabās, jūs zināt, kur tas ir, ieeja ap stūri caur Bauheda krogu. Atsūtiet man viņu, vienalga, kur atradīšos! Vai apsolāt?
— Protams, aizsūtīšu, — ārsts Emorijs sacīja, — jums taču ir arī kakadu, vai ne?
— Kā tad! Kokijs! Lūdzu, ser, atsūtiet man viņus abus!
— Manu dieniņ, — tovakar sacīja mis Džadsona, pus-;, dienodama kopā ar kādu jaunu terapeitu no Svētā Džo- zefa slimnīcas. — Dakteris Emorijs ir īsts burvis. Nav jābrīnās, ka viņam dzīvē tā veicas. Iedomājieties tikai! Pie mums kabinetā šodien bija divi pūžņaini spitālīgie. Viens no viņiem — melnādainis. Un dakteris, tikko acis uzmetis, tūliņ saprata, kas par vainu. Milzīgi izmanīgs. Ja jūs zinātu, ko viņš darīja ar savu cigāru! Un cik atjautīgs! Vispirms padeva man zīmi. Šiem ne sapnī nerādījās, ko viņš darīs. Viņš paņēma savu cigāru un…
20. NODAĻA
Suns, tāpat kā zirgs, nelietīgu cilvēku padara vēl nelietīgāku. Volteru Meritu Emoriju, neģēli pēc dabas, vēl neģēlīgāku padarīja kāre iegūt savā īpašumā Maiklu. Ja nebijis Maikla, viņš būtu izturējies pavisam citādi. Būtu sarunājis ar Dotriju tā, kā Dotrijs ierosināja — kā baltais ar balto. Viņš būtu Dotriju par slimību brīdinājis un devis tam iespēju aizbraukt ar kuģi uz kādu dienvidjūru salu vai uz Japānu, vai kādu citu valsti, kur spitālīgos neizolē. Tas nebūtu nekāds noziegums pret šīm valstīm, jo nerunā pretī likumam un kārtībai, toties Dotrijs un Kveiks būtu paglābušies no Sanfrancisko mēra barakas, kur Emorijs savā neģēlībā bija abiem piespriedis ieslodzījumu uz visu mūžu.