Ja turklāt vēl ņem vērā izdevumus, ko prasīja bruņotas apsardzes turēšana pie barakas augu dienu un nakti, Volters Merits Emorijs būtu varējis ietaupīt Sanfrancisko pilsētas un štata nodokļu maksātājiem daudzus tūkstošus dolāru, ko varēja izmantot labāk, piemēram, paplašinot pārblīvētās skolas, sagādājot trūcīgo ļaužu bērniem labāku pienu vai ierīkojot parkus, lai smacīgo graustu iemītnieki varētu brīvāk elpot. Ja Volters Merits Emorijs būtu par to visu padomājis, tad ne tikai Dotrijs un Kveiks būtu aizbraukuši pa jūru jūrām, bet viņiem līdzi būtu aizbraucis arī Maikls.
Vēl nekad neviens ārsts nav tik ātri izvadījis pacientus, kas drūzmējas uzgaidāmajā istabā, kā Emorijs pēc tam, kad durvis aizvērās aiz abiem policistiem, kuri aizveda Dotriju. Pirms došanās ieturēt novēloto lenču ārsts Emorijs sēdās savā mašīnā un brauca uz ostas rajonu, lai uzmeklētu Bauheda mēbelētās istabas. Pa ceļam, izmantojot savus politiskos sakarus, viņam izdevās paķert līdzi slepenpolicijas kapteini. Izrādījās, ka slepenpolicists tiešām nepieciešams, dzīvokļa saimniece neparko negribēja atdot sava īrnieka suni. Bet slepenpolicijas kapteini Mil- likenu viņa pazina, tas viņas acīs simbolizēja likumisko varu, par kuru viņa īstenībā nenieka nezināja.
Kad Maiklu pavadā veda ārā no istabas, atskanēja žēla balstiņa no loga, kur tupēja mazs, balts kakadu.
— Kokijs! — tas sauca. — Kokijs!
Volters Merits Emorijs palūkojās atpakaļ un mirkli vilcinādamies apstājās.
— Putnam atsūtīšu vēlāk kādu pakaļ, — viņš paskaidroja saimniecei, kas, vēl joprojām sekodama viņiem pa kāpnēm lejup un nedroši protestēdama, nepamanīja, ka slepenpolicijas kapteinis nevērīgi pametis vaļā Dotrija istabas durvis.
Taču Volters Merits Emorijs nebija vienīgais neģēlis, kuru kāre iegūt Maiklu padarīja vēl neģēlīgāku. Jahtklubā Harijs Delmars, atzvēlies dziļā ādas klubkrēslā un kājas iecēlis otrā tādā pašā dziļā ādas klubkrēslā, kvernēja pussnaudā pēc pamatīga lenča, ko bija apvienojis ar brokastīm, un šķirstīja pēcpusdienas laikrakstu jaunākos izdevumus. Ieraugot treknu virsrakstu ar nedaudzām teksta rindiņām zem tā, viņa acis iegailējās. Viņš pielēca kājās. Mirkli padomājis, atkal apsēdās, piespieda zvana pogu un, gaidīdams pienākam apkalpotāju, vēlreiz pārlasīja virsrakstu un īso informāciju.
Traucoties taksometrā uz ostas rajonu, Harijam Del- maram rādījās zeltā mirdzošas vīzijas. Viņš pārmijus redzēja gan divdesmit dolāru monētas zeltā, gan Amerikas Savienoto Valstu naudas spiestuvē iespiestās banknotes, gan čeku grāmatiņas ar nogriešanai sagatavotiem kuponiem. Un visas šis ainas kā mirguļojošā prizmā lūza pret asspalvainu Iru terjeru, kurš uz žilbīgi apgaismotām estrādēm, purnu izslējis, muti pavēris, dziedāja, dziedāja bez mitas, kā vēl neviens suns pasaulē nav dziedājis.
Kokijs pirmais atklāja, ka durvis pamestas vaļā, un sāka prātot (ja ar «prātošanu» var apzīmēt to putna garīgo procesu, kas neizprotamā kārtā uztver apziņā jaunu ārējo iespaidu un liek to vai nu pieņemt, vai noraidīt atkarībā no tā, kas no jaunā iespaida gaidāms). Cilvēki dara to pašu, un daži to dēvē par «brīvu gribu». Kokijs, skatīdamies uz atvērtajām durvīm, patlaban apsvēra, vai nevajadzētu tuvāk aplūkot spraugu uz izeju plašajā pasaulē un pēc tam izšķirties, vai varētu iedrošināties pa spraugu izlidot, kad viņa skatiens sastapās ar otra spraugas pētītāja skatienu ārpusē.
Acis, ko viņš ieraudzīja, bija ļaunīgas, dzeltenzaļas, un to redzokļi te izpletās, te sarāvās, skatienam šaudoties pa istabas gaišo klajumu un tumšajiem kaktiem. Kokijs tūdaļ nojauta briesmas — briesmas, kas draudēja ar Šausmu pilnu nāvi. Un tomēr Kokijs neko neuzsāka. Sirsniņa viņam nodrebēja bailēs. Nekustēdamies, vienu aci pievērsiš spraugai, viņš ar otru uzmanīgi vēroja kārnā bezpajumtes kaķa acis un galvu, kas rēgojās spraugā kā parādība.
Šaudīgi, aši un piesardzīgi saraucoties un izplešoties, glūnīgā viltībā — ar melnajiem, vertikālajiem redzokļiem uz brīnišķīga zaļgandzeltena fona — acis pārbaudīja istabu. Tad apstājās pie Kokija. Nākamajā mirklī galvas stāvoklis rādīja, ka kaķis pieplacis pie zemes un sastindzis gatavojas lēcienam. Gandrīz nemanāmi acīs iegūla izteiksme, kas līdzinājās sfinksas skatienam, pavērstam uz iztvīkušo, bezgalīgo tuksneša smiltāju. Likās, šīs acis tā raugas jau gadu tūkstošiem.
Tāpat sastinga arī Kokijs. Viņš neaizlaida vērīgajai acij priekšā plēvi, tupēja piešķiebtu galviņu, taču neviena spalviņa viņam neiedrebējās un nenodeva šausmas, kas viņu bija pārņēmušas. Abi radījumi sastinguši vēroja viens otru kā mednieks medījumu, kā plēsoņa laupījumu, kā gaļas ēdājs gaļu.
Tā viņi lūkojās viens uz otru vairākas minūtes, līdz galva durvīs pagriezās un nozuda. Ja putns prastu atviegloti nopūsties, Kokijs šai bridi būtu nopūties. Bet viņš pat nepakustējās, klausīdamies lēnos, šļūcošos cilvēka soļos, kas noskanēja gaitenī, līdz pēdīgi izgaisa.
Pagāja vēl dažas minūtes, un rēgs tikpat negaidot parādījās no jauna, taču šoreiz tā nebija galva vien — istabā ieslīdēja viss lokanais augums un apstājās plān- vidū. Acis liptin pielipušas Kokijam, augums nekustīgs, vienīgi garā aste aprauti, nikni, bet vienmuļi šaudījās no vienas puses uz otru.
Nenovērsis acu no Kokija, kaķis lēnām līda tuvāk, līdz sešas pēdas atstatu apstājās. Vienīgi aste šaudījās, un vienīgi acis zalgoja kā dārgakmeņi gaismā, kas krita no loga, bet melnās zīlītes bija sarāvušās tikko saredzamā šaurā svītriņā.
Un Kokijs, kurš gan neizprata nāves būtību, kā to izprot cilvēks, tomēr nojauta, ka drausmīgā kārtā tuvojas gals. Vērodams kaķi lēnām gatavojamies lēcienam, mazais, drosmīgais dzīvības kamoliņš kļuva neuzticīgs savai dabai un pirmo reizi mūžā ļāvās saprotamām un piedodamām nāves bailēm.