— Kokijs! Kokijs! — viņš žēli iebrēcās, vērsdamies pie aklajām, nejūtīgajām sienām.
Tas bija sauciens visai pasaulei, visiem stiprajiem un varenajiem, visām divkājainajām būtnēm, galvenokārt stjuartam un Kveikam, sauciens Maiklam. Un tā saturs būtu tulkojams šādi: «Tas esmu es, Kokijs! Esmu ļoti sīciņš, ļoti trausls, un šis briesmonis grasās mani iznīcināt, bet es mīlu gaišo, skaisto pasauli, es gribu dzīvot, vēl ilgi gribu dzīvot gaismā, un esmu tik gaužām sīciņš, bet labs putniņš ar labu sirsniņu un nespēju pretoties šim milzīgajam, spalvainajam, badīgajam zvēram, kas mani tūliņ aprīs, un es saucu — palīgā, palīgā, palīgā! Es esmu Kokijs! Visi mani pazīst. Esmu Kokijs!»
To visu un vēl daudz vairāk pauda divkāršais brēciens: — Kokijs! Kokijs!
Taču aklās sienas neatsaucās — un neatsaucās gaitenis, neatsaucās lielā pasaule, un, kad pirmās bailes norima, mazais Kokijs atkal atguva drosmi. Nekustēdamies viņš tupēja uz palodzes un, galviņu piešķiebis, ar vienu aci nemirkšķinādams, raudzījās uz savas cilts mūžseno ienaidnieku, kas atradās turpat uz grīdas, tik tuvu, tik baismīgi tuvu.
Cilvēciskā skaņa putna balsī tā bija pārsteigusi bezpa- jumtes kaķeni, ka tā aprāvās, pieglauda ausis, aizmirsa lēcienu un lēnām palīda pa grīdu gabaliņu uz priekšu.
Klusumā, kas valdīja, zila mēslu muša, dobji dūcot, laidelējās gar loga rūti, bieži ar troksni atsizdamās pret stiklu, parādīdama, ka arī tā pārdzīvo traģēdiju — gluži kā cietumnieks, kurš ar mulsinošu, caurspīdīgu sienu not slēgts no krāšņās pasaules — tik tuvas, tik saredzamas.
Arī bezpajumtes kaķenei dzīvē bija savi grūtumi un ciešanas. Viņu mocīja bads, sāpēja tukšie tesmeņi, kuriem vajadzēja piebriest, lai pabarotu septiņus mazos pīkstu- līšus, viņas līdziniekus, kam vēl nebija atvērušās acis un kas ērmoti grīļojās uz tievajām, nedrošajām kājelēm. Tos viņai atgādināja skaudrās sāpes un instinkta balss; tos viņai atgādināja arī vīzija, ko izraisīja smalks, noslēpumains process smadzenēs; viņa redzēja kaķēnus aiz salauztajiem režģiem pretī ventilatora šahtai tumšajā saslauku kaktā zem kāpnēm, kur viņa bija slepus ierīkojusi migu un apbērnojusies.
Kaķēni un mokošais izsalkums piešķīra viņai jaunu drosmi, viņas augums saspringa un nomērīja attālumu lēcienam. Bet Kokijs pa to laiku bija pilnīgi atguvies.
— Velns lai parauj! Velns lai parauj! — viņš no visa spēka kareivīgi iekliedzās, izbozis spalvas un kā īsts varonis izriezis krūtis pret kaķeni, un tā neviļus pieplaka pie grīdas, pieglauda ausis vēl ciešāk un, asti šaudīdama, pagrieza galvu vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, ar skatienu pārmeklēdama vistumšākos kaktus, no kuriem būtu varējis atskanēt šis cilvēka balss sauciens.
Drošības labad bezpajumtes kaķene to visu darīja, kaut gan viņas jutekļi skaidri liecināja, ka cilvēka balss skaņas nāk no mazā, baltā putna uz palodzes.
Zilā muša atkal atsitās pret cietuma neredzamo sienu. Kārnā kaķene saspringa un, pēkšņā apņēmībā lēkdama, nokļuva uz palodzes tieši tai vietā, kur Kokijs bija atradies pirms sekundes desmitdaļas, Kokijs pašāvās nostāk, taču tajā pašā mirklī kaķene cirta tam sāniski ar ķepu — un Kokijs pacēlās stāvu gaisā, drudžajni plivinādams spārniņus, kas tik maz bija raduši lidot. Kaķene saslējās pakaļkājās un pameta priekšķepu uz augšu apmēram tā, kā bērns sviež cepuri, lai noķertu tauriņu. Taču kaķenes ķepa bija smaga un nagi izlaisti kā asi āķi.
Gaisā trāpīts, mazais lidonītis sabruka, trauslā aparatūra notrīsēja un salūza, un Kokijs, baltajām spalvām pajūkot, nokrita uz grīdas. Spalvas kā sniegpārslas lēnām virpuļoja lejup, un, kad kaķene kā svina pika metās zemē no palodzes, dažas sniegpārsliņas aizķērās tai kažokā, satraucot viņas jau tā pārkairinātos nervus, tā ka viņa pieplaka vēl zemāk pie grīdas, aši, nemierīgi paraudzījās visapkārt un ausījās, vai kaut kur tuvumā nedraud briesmas.
21. NODAĻA
Harijs Delmars Dotrija istabā Bauheda pansijā atrada tikai dažas baltas spalviņas un no saimnieces uzzināja, kas noticis ar Maiklu. Vispirms Harijs Delmars, neatlaidis taksometru, noskaidroja, kur dzīvo ārsts Emorijs, un pārliecinājās, ka Maikls iesprostots šķūnītī, kas atradās pagalmā aiz mājas. Tad viņš pasūtīja biļeti uz tvaikoņa «Umatilla», kam nākamajā rītausmā vajadzēja doties uz Sietlu un Pudžetsaundu. Pēc tam viņš sakravāja mantas un samaksāja viesnīcā rēķinu.
Pa to laiku Voltera Merita Emorija kabinetā tika izcīnīts vārdu karš.
— Tas cilvēks brēc vienā brēkšanā, — apgalvoja ārsts Māsterss. — Policistiem vajadzēja viņu ar stekiem iedzīt ambulances ratos. Viņš bija kā bez prāta. Brēca pēc sava suņa. Tas neies cauri! Tas ir pārāk nežēlīgi! Jūs nevarat vienkārši nozagt viņam suni. Viņš sacels traci avīzēs.
— Jā! — iesmējās Volters Merits Emorijs. — Man gan gribētos redzēt to reportieri, kuram pietiks dūšas aiziet līdz mēra barakai, lai tur sarunātos ar spitālīgo. Un man gribētos redzēt to redaktoru, kurš vēstuli no mēra barakas (ja izdotos to izsūtīt no turienes tā, ka apsardze nepamana) tūliņ nesadedzinātu, uzzinājis, no kurienes tā nākusi. Neraizējieties, dakter! Avīzes nekādu troksni necels.
— Bet spitālība! Tautas veselības aizsardzība! Suns ir bijis kontaktā ar savu saimnieku. Suns pats ir staigājošs sērgas izplatības perēklis.
— Infekcijas… tas skan labāk un zinātniskāk, dakter, — Volters Merits Emorijs dzēlīgā pārākuma apziņā pārlaboja.
— Lai būtu infekcija, — ārsts Māsterss piekāpās. — Jārūpējas par sabiedrību, nedrīkst riskēt ar sērgas izplatīšanos …