— Ar infekciju, — ārsts Emorijs maigā balsī pakori- ģē ja.
— Sauciet to, kā gribat! Sabiedrība…
— Tīrās blēņas! — iesaucās Volters Merits Emorijs.
— Ar to, ko jūs nezināt par spitālību, ko viss Veselības aizsardzības departaments nezina par spitālību, varētu pierakstīt vairāk grāmatu, nekā sarakstījuši cilvēki, kas šo slimību dziļi un pamatīgi izpētījuši. Viņi kopš seniem laikiem eksperimentējuši un eksperimentē joprojām, mē<- ģinot inficēt dzīvniekus ar lepru, no kuras cieš cilvēki. Eksperimenti izdarīti ar zirgiem, trušiem, žurkām, ēzeļiem, pērtiķiem, pelēm un suņiem — žēlīgais dievs, ar ko tikai nav eksperimentēts desmitiem tūkstošu, simtiem tūkstošu reižu, un vienmēr rezultāts bijis negatīvs! Vēl vairāk — nekad nav izdevies iepotēt lepru no viena cilvēka otram. Pagaidiet, es jums tūliņ parādīšu!
Un Volters Merits Emorijs sāka celt ārā no grāmatu plauktiem zinātniskus sējumus.
— Apbrīnojami… ārkārtīgi interesanti… — vairākkārt iesaucās ārsts Māsterss, pāršķirstīdams grāmatās kolēģa norādītās vietas. — Nekad nebūtu domājis … cik neticami daudz strādāts… Bet, — viņš beidzot sacīja,
— jūsu plauktos nav grāmatas, kas spētu pārliecināt laju. Tāpat es nespēšu pārliecināt sabiedrību. Es pat necentī- šos to darīt. Nedrīkst arī aizmirst, ka šis cilvēks notiesāts līdz mūža galam kā dzīvs mironis nīkt mēra barakā. Jūs zināt, cik drausmīgs ūķis ir šī baraka. Viņš mīl savu suni. Viņš tā suņa dēļ ir kā bez prāta. Neatņemiet viņam to! Jūs rīkojaties zemiski, negodīgi un cietsirdīgi, un es jūs neatbalstīšu.
— Atbalstīsiet gan, — dzedri apgalvoja Volters Merits Emorijs, — un tūliņ es jums pateikšu, kādēļ.
Un viņš pateica. Pateica to, ko neviens ārsts nedrīkstētu sacīt otram ārstam, bet ko viens politiķis var teikt un bieži saka otram politiķim, — daudz ko tādu, ko nav iespējams atkārtot kaut vai tādēļ vien, ka tas pārāk pazemotu vidusmēra amerikāni un aizvainotu viņa lepnumu; pastāstīja par daudzām slepenām manipulācijām, kuras notiek municipalitātes pārvaldēs, ko Amerikas vidusmēra pilsonis, iedams balsot lepni kā valdnieks, domājas ievēlējis; šīs manipulācijas gaužām reti kādreiz uzpeld atklātībā, bet tūdaļ atkal tiek apraktas Leksova komiteju un federālo komiteju bezgala garo pārskatu sējumos.
Un Volters Merits Emorijs uzvarēja ārstu Māstersu cīņā par Maiklu; lai nosvinētu uzvaru, viņš tovakar aizveda sievu pusdienās pie Zila un pēc tam uz Margaretas Englinas izrādi; atgriezies vienos naktī mājās, viņš pidžamā izgāja ārā pamest vēlreiz acis uz Maiklu, bet Maiklu vairs neatrada.
Sanfrancisko mēra baraka, gluži tāpat kā visu citu Amerikas pilsētu mēra barakas, atradās visnepievilcīgākajā, nomaļākajā, mazvērtīgākajā pilsētai piederošajā zemes gabalā. No okeāna gandrīz neaizsargātajās smilšu kāpās svilpoja salti vēji, pār kāpām gūla smagi miglas blāķi. Uz turieni neviens nemēdza izbraukt zaļumos, turp neaizklīda arī puišeļi, putnu perēkļus meklēdami vai indiāņus spēlēdami. Līdz turienei mēdza aizklīst vienīgi pašnāvnieki: dzīves nogurdināti, tie meklē piemērotu apkārtni, lai darītu visam galu. Un, tā kā viņi tiešām savu dzīvi tur izbeidza, šie apciemojumi nekad vairs neatkārtojās.
Skats no logiem aci nepriecēja. Ceturtdaļjūdzi uz visām pusēm pletās vienīgi smilšu pauguru lēzenais kanjons, Degs Dotrijs no loga redzēja sargu būdas un pašus apbruņotos sargus, kas allaž gatavi nošaut bēgošu mēra slimnieku, bet neparko tam nepieskartos un nekādā gadījumā necenstos to pierunāt atgriezties ieslodzījumā.
Barakas otrā pusē logi pavērsās uz koku dēstījumiem. Tur auga eikalipti, taču tie nepavisam nelīdzinājās saviem brāļiem — staltajiem, karaliskajiem kokiem, kas slejas pret debesīm savā dzimtajā pusē. Politisku apsvērumu dēļ nevērīgi iestādīti, slikti kopti, nepiemērotās vides vārdzināti, vēju plosīti, tie, līdzīgi kaujā sagrautas gvardes dzīvajos palikušiem kareivjiem, it kā agonijā centās sliet augšup kleinos, kroplos zarus. Kociņi bija zemi un skopo valgmes mazumiņu izmantoja galvenokārt dziļajām saknēm, kas pa irdeno smilti stiepās uz jūras pusi, cenšoties noturēties pretī negantajām brāzmām.
Dotrijs un Kveiks nedrīkstēja iet pat līdz sargbūdām. Robežlīnija atradās simt jardu no tām. Tur sargi steigšus nolika pārtiku, zāles un ārstu uzrakstītās instrukcijas un pēc tam aizjoza atpakaļ tikpat ātri, kā nākuši. Turpat bija uzstatīta melna tāfele, uz kuras Dotrijam uzrakstīt savas vajadzības un prasības ar tik lieliem burtiem, lai tos varētu saredzēt pa gabalu. Uz šās tāfeles viņš daudzas dienas no vietas nelūdza vis alu, kaut gan sešu kvartu režīms bija tik spēji pārtraukts, bet rakstīja šādus teikumus:
KUR IR MANS SUNS?
VIŅŠ IR ĪRU TERJERS.
VIŅAM IR ASA SPALVA.
VIŅU SAUC PAR KILLENIBOJU.
ES GRIBU SAVU SUNI!
GRIBU SASTAPT DAKTERI EMORIJU! SAKIET, LAI
DAKTERIS EMORIJS ATRAKSTA MAN PAR MANU
SUNI!
Viendien Degs Dotrijs uzrakstīja:
JA NEDABOSU SAVU SUNI, NOGALINASU DAKTERI EMORIJU.
Pec ša uzraksta avīzes informēja sabiedrību, ka bēdīgais gadījums ar abiem spitālīgajiem mēra barakā izvērsies traģiski, jo baltais slimnieks sajucis prātā. Cilvēki ar stipri attīstītu pilsoņa apziņu sāka rakstīt avīzēm protestus par to, ka šādi slimnieki apdraud sabiedrību, un prasīja, lai Savienotās Valstis uzceļ leprozoriju kādā tālā sala vai izolētā kalna virsotnē. Taču nenozīmīgais intereses uzplūds noplaka septiņdesmit divās stundās, un bulvāru preses reportieri pievērsa lasītāju uzmanību pinkainam Aļaskas sunim, kas esot pa pusei lācis, un jautājumam, vai Krispijs Andželoti patiesi vainīgs un sacirtis Džuzepes Bartoldi līķi mazos gabaliņos, sabāzis maisā un maisu iemetis jūrā zvejnieku laivu piestātnē, informēja lasītājus arī par japāņu tīkojumiem Havaju salās, Filipīnās un Ziemeļamerikas piekrastē.