Dega Dotrija un Kveika dienas mēra barakā ritēja vienmuļi līdz kādam vakaram vēlā rudenī. Tuvojās vētra. Drīz tai vajadzēja sākties. Reiz grozā ar augļiem, ko bija atsūtījušas mis Frītas semināra jaunās dāmas, Dotrijs atrada ābolā izgudrēm noslēptu zīmīti, kurā viņam tika ieteikts nākamās piektdienas vakarā atstāt logā degam gaismu. Pulksten piecos no rīta Dotrijs sagaidīja ciemiņu.
Tas bija Čārlzs Stovs Grīnlīfs, pats Vecais Jūrnieks.
Nobridies divas stundas pa eikaliptu audzes dziļajām smiltīm, viņš noguris atkrita pret mēra barakas durvīm. Kad Dotrijs tās atvēra, vecais velšus ievēlās istabā un viņam līdzi ieplūda slapja, salta vējpūta. Dotrijs satvēra ciemiņu un aizveda viņu līdz krēslam. Taču, atcerējies savu slimību, viņš tik strauji palaida veco vīru vaļā, it ka būtu to rupji nosviedis uz krēsla.
— Dieva vārds, ser, — Dotrijs sacīja, — viegli jums nav bijis tikt līdz šejienei. Hei, Kveik. kungs caurcaurēm izmircis! Tūliņ noauj viņam kurpes!
Bet, pirms Kveiks paguva pieskarties kurpju auklām, Dotrijs atjēdza, ka arī viņa kalps ir nešķīsts, un atgrūda to nost.
— Patiesi nesaprotu, ko iesākt, — Dotrijs nomurmināja, bezpalīdzīgi lūkodamies "apkārt un saprazdams, ka dzīvo spitālīgo namā, ka pat krēsls, uz kura vecais vīrs sēž, ir spitālīgo krēsls un grīda zem viņa nogurušajām kājām — spitālīgo nama grīda.
— Priecājos jūs redzēt, ļoti priecājos, — aizelsies sacīja Vecais Jūrnieks, pastiepdams roku sveicienam.
Degs Dotrijs izlikās to neredzam.
— Kā veicas ar apslēptas mantas meklēšanu? — viņš bezrūpīgi jautāja. — Vai ir kas padomā?
Vecais Jūrnieks pamāja, tad, pamazām elpu atguvis, sākumā čukstus, vēlāk mierīgāk sāka stāstīt:
— Mums viss sagatavots izbraukšanai jūrā līdz ar bēgumu pulksten septiņos no rīta. Kuģis stāv reidā —jauks, labs šonerītis «Betlēme». Skaists kuģis ar labi iekārtotām kajītēm. «Betlēme» vadāja kravas uz Tahiti, pirms tvaikoņi to izkonkurēja. Pārtika laba. Viss pirmās šķiras. Par to esmu parūpējies. Nevaru apgalvot, ka man patiktu kapteinis. Esmu tādus vīrus saticis ari agrāk. Lielisks jūrnieks, par to nav šaubu, bet rupjš tēviņš. Dzimis pirāts un tā savu mūžu nodzīvojis. Arī pasākuma finansētājs nav labāks. Pusmūža vīrs ar sliktu slavu, no džentlmeņa ne vēsts, bet naudas viņam ir kaudzēm — vispirms viņš to sagrābis Kalifornijā ar naftu, pēc tam piekun- dējies par līdzdalībnieku kādam zeltracim Britu Kolum- bijā, izmānījis tam visu lielo atradumu, seškārtīgi pavairodams pats savu bagātību. Ļoti nepatīkams, nejauks tips. Bet viņš tic laimei un ir pārliecināts, ka mūsu dēkā iegūs vismaz piecdesmit miljonus un izkrāps vēl manu tiesu. Tieši tāds pats pirāts kā viņa nolīgtais kapteinis.
— Mister Grīnlīf, ser, apsveicu jūs, — Dotrijs sacīja. — Un jūtos līdz sirds dziļumiem aizkustināts, ka esat uzņēmies garo ceļu un šādā naktī riskējis nākt šurp, lai atvadītos no nabaga Dega Dotrija, kas vienmēr dzīvē gribējis labu, bet kam nav laimējies.
Taču, runājot šos sirsnīgos vārdus, Dotrijam acu priekšā uzplaiksnīja vīzija — bezgalīgā brīvība uz šonera dienvidjūru plašumos, un sirds sažņaudzās sāpēs, apzinoties, ka viss, kas viņam vēl dzīvē atlicis, ir mēra baraka, smilšu kāpas un nožēlojamie eikalipti.
Vecais Jūrnieks sēdēja, stalti izslējies.
— Ser, jūs mani sāpināt, jūs mani dziļi sāpināt.
— Neņemiet ļaunā, ser, neņemiet ļaunā, — Dotrijs mulsi atvainojās, kaut gan nesaprata, ar ko būtu aizvainojis vecā džentlmeņa jūtas.
— Jūs esat mans draugs, ser, — vecais turpināja, —un es esmu jūsu draugs, ser. Bet no jūsu vārdiem man būtu jāsaprot, ka domājat — esmu nācis uz šo elles pavārti tādēļ, lai pateiktu jums ardievas. Esmu ieradies, lai aizvestu jūs, ser, un jūsu melno puisi. Šoneris jūs gaida. Viss nokārtots. Jūs esat ieskaitīti kuģa apkalpē. Jūs abi. Vakar jūsu līgumus parakstīja cilvēki, kurus biju šai nolūkā sarunājis. Viens bija melnais no Barbadosas. Viņu un vienu balto jūrnieku sameklēju matrožu mītnē Komerc- strītā un samaksāju katram piecus dolārus, lai aiziet uz kantori parakstīt līgumu.
— Žēlīgā debess, mister Grīnlīf, jūs, šķiet, nesaprotat, ka mēs abi esam spitālīgi!
Vecais Jūrnieks kā dzelts pietraucās kājās, un viņa vaigā liesmoja veca cilvēka un cildenas dvēseles svētās dusmas, kad viņš iesaucās:
— Žēlīgā debess, jūs, ser, šķiet, nesaprotat, ka jūs esat mans draugs un es esmu jūsu draugs!
Vēl sava sašutuma varā viņš strauji pastiepa roku.
— Stjuart, Dotrij, mister Dotrij, draugs, ser, vienalga, kādā vārdā jūs saucu, šī nav pasaciņa par laivu, par nezināmiem aziinutiem un vienas ass dziļumā zemē apraktu mantu! Viss, ko teicu, ir patiesība. Man ir sirds. Šī, ser, — viņš pavēcināja izstiepto roku Dotrijam pie deguna, — ir mana roka. Un jums šai brīdī ir jādara tikai viens. Jums jāsaņem šī roka savējā un tā jāpaspiež, jums jāieliek sirds savā rokā, tāpat kā mana sirds ir manējā.
— Bet… bet… — Dotrijs sastomījas.
— Ja jūs to nedarīsiet, es no šejienes projām neiešu. Es palikšu te, nomiršu te. Es zinu, ka esat spitālīgs. Ar to jūs mani nepārsteigsiet. Te mana roka! Vai saņemsiet to? Sajā plaukstā, katrā dzīsliņā, katrā pirksta galā pukst mana sirds. Brīdinu — ja jūs to nepieņemsiet, es apsēdīšos šeit un nomiršu. Gribu, lai jūs saprotat, ser, ka esmu cilvēks, džentlmenis. Esmu jūsu draugs, biedrs. Es netrīcu par savu ādu. Es dzīvoju sirdī, galvā, ser, un šajā vārgajā graustā, ko jūs redzat. Pieņemiet manu roku! Pēc tam varēsim runāt.
Degs Dotrijs vilcinādamies pastiepa roku, kuru Vecais Jūrnieks satvēra un līdz sāpēm saspieda ar vecajiem, kalsnajiem pirkstiem.