— Un nu mēs varam runāt, — viņš sacīja. — Esmu visu pārdomājis. Mēs izbraucam ar «Betlēmi». Kad tas nelietis apjēgs, ka mūžam neredzēs ne penija no sasodītās teiksmu bagātības, mēs viņu pametīsim. Un viņš būs priecīgs, ticis no mums vaļā. Mēs — jūs, es un jūsu melnais — izkāpsim Marķīza salās. Tur spitālīgie staigā brīvībā. Likums pret tiem nevēršas. Es pats viņus esmu redzējis. Mēs būsim brīvi. Tur ir īsta paradīze. Iekārtosim paši savu saimniecību. Niedru būdu — vairāk mums nevajadzēs. Tikpat kā nekāda darba. Mums piederēs krasts, jūra un kalni. Jūs varēsiet būrāt, peldēt, zvejot, medīt. Tur var medīt kalnu kazas, putnus, piejaucēt mājlopus. Mums virs galvas gatavosies banāni un apelsīni, avokado un āboli. Durvju priekšā augs sarkanie pipari, netrūks ne putnu, ne olu. Kveiks vārīs ēst. Un alus mums būs. Jau esmu ievērojis jūsu neremdējamās slāpes. Alus būs sešas kvartas dienā un vēl daudz vairāk.
Aši! Jādodas ceļā! Diemžēl man jāteic, ka jūsu suni esmu izmeklējies velti. Esmu pat maksājis detektīviem, kas bija īsti laupītāji. Ārsts Emorijs nozaga Killeniboju jums, bet nepagāja ne diena, kad suni nozaga viņam. Esmu apgriezis otrādi visas malu maliņas. Killenibojs ir pazudis, tāpat kā mēs pazudīsim no šās nolādētās pilsētas.
Mani gaida mašīna. Šoferim ir labi samaksāts. Solījos viņu nosist, ja viņš mani nodos. Mums tikai jātiek pāri kāpām uz ziemeļrītiem līdz ceļam, kas atrodas aiz ķē- mīgā meža… Viss kārtībā. Iesim tūliņ! Pārrunāt nepieciešamo varēsim vēlāk. Skatieties! Drīz ausis gaisma. Sargi nedrīkst mūs ieraudzīt.
Un viņi izgāja vētrā. Kveiks ar priekā drebošu sirdi steberēja nopakaļ. Sākumā Dotrijs centās turēties atstatu, bet, kad asā vēja brāzma draudēja vāro, veco vīru nogāzt no kājām, Degs Dotrijs satvēra viņu aiz rokas un ar sava auguma svaru balstīja viņu, kad pa dziļajām smiltīm vajadzēja rāpties pauguros.
— Paldies, stjuart, paldies, draugs, — Vecais Jūrnieks čukstēja, kad vējš uz mirkli pierima.
22. NODAĻA
Kaut arī Maiklam Harijs Delmars nepatika, viņš tomēr diezgan labprāt gāja tam līdzi tumšajā naktī. Kā daždien zaglis — ārkārtīgi piesardzīgi un klusu šis cilvēks bija ielavījies ārsta Emorija mājas pagalmā, kur, šķūnītī ieslodzīts, mita Maikls. Delmars pārāk labi bija izpētījis apkārtni, lai izmantotu tādu lētu melodramatisku efektu kā elektrisko kabatas bateriju. Ceļu uz šķūnīti viņš sataustīja tumsā, atvilka bultu un iegāja iekšā, taustoties apkārt un meklējot ar roku suņa asspalvaino kažoku.
Un Maikls — suns ar cilvēka prātu un lauvas drosmi — gan saboza spalvu pret negaidīto iebrucēju, taču neizlaida ne skaņas. Viņš apostīja ienācēju un pazina to. Lai gan viņam šis cilvēks nepatika, viņš tomēr nepretojās, kad tas viņam aplika ap kaklu siksnu, un devās līdzi uz ielas, sekoja līdz nākamajam stūrim un paklausīgi ielēca gaidošajā taksometrā.
Maikla prātojums — ja sunim piedēvē spēju prātot — bija vienkāršs. Šo cilvēku viņš vairākkārt bija sastapis stjuarta sabiedrībā. Stjuarts pret svešo izturējās draudzīgi, jo abi kopā bija sēdējuši pie galdiņa un dzēruši. Tagad stjuarts pazudis. Maikls nezināja, kur viņu meklēt, un arī pats bija kļuvis par gūstekni svešā vietā. Kas noticis vienreiz, var notikt atkal. Un noticis bija tā, ka stjuarts, Delmars un Maikls vairākkārt bija sēdējuši kopā pie galdiņa. Ļoti iespējams, ka šī pati sabiedrība tūliņ atkal sagadīsies kopā un viņš drīz vien spoži apgaismotā krogā sēdēs uz krēsla, bet vienā pusē viņam sēdēs Delmars un otrā pusē mīļotais stjuarts ar alus kausu priekšā; to visu varēja nosaukt par «zināmu secinājumu», un saskaņā ar šo «secinājumu» Maikls rīkojās.
Maikls, protams, nevarēja nonākt pie šāda secinājumā ar loģiskas domāšanas palīdzību un neprata arī to izteikt vārdos. Viņa apziņā nebija vārda «draudzība». Cilvēki vēl ilgi neizpētīs, vai nonākt pie secinājuma viņam palīdzēja aši cita aiz citas aizzibošas ainas vai uz mirkli par ainu saplūduši priekšstati. Galvenais — viņš domāja. Ja noliegtu šo viņa spēju, tad vajadzētu teikt, ka viņš rīkojās, vienīgi instinkta vadīts, bet tas būtu vēl brīnu- maināk nekā pieņemt, ka viņa smadzenēs veidojies primitīvs domāšanas process.
Lai būtu kā būdams, bet taksometrā, kas traucās pa Sanfrancisko ielu labirintu, Maikls modri gulēja uz grīdas Delmaram pie kājām, necenzdamies izturēties draudzīgi, bet arī nekādā veidā neizrādīdams, ka šis cilvēks viņam pretīgs. Maikls jau kopš pirmā iepazīšanās mirkja bija nojautis, ka Delmars ir nelietis, un viņš bija kļuvis vēl nelietīgāks, kārodams iegūt Maiklu, lai ar to pelnītu naudu. Pirmo reizi sastopoties ostas rajona krogā, Maikls bija pret viņu bozis spalvu un sastindzis kareivīgā poza, kad Delmars uzlika viņam roku uz galvas. Pēc tam viņš par šo cilvēku nemaz vairs nebija domājis, nedz arī centies noskaidrot savu attieksmi pret viņu. Kaut kas nebija kārtībā ar šo roku un nevērīgo kustību, ar kādu tā viņam pieskārās — šķietami sirsnīgi, viegli maldinot vērotāju no malas. Roka izraisīja nelāga sajūtu. Viņš nejuta tajā siltuma, nejuta sirsnības, tā nepauda cilvēka prāta un dvēseles patieso labestību, ko pārvada rokas telegrāfs, īsi sakot, vēsts jeb sajūta nebija ne laba vēsts, ne laba sajūta, un Maikls sabozās, nemaz par to nedomādams, paļaudamies vienīgi uz zināšanu vai, kā cilvēki to mēdz dēvēt, «intuīciju».
Elektriskās spuldzes, apjumtā piestātne, bagāžas un kravas kalni, krāvēju un matrožu saceltais darba troksnis, ķēžu žvadzoņa, celtņa žēlā čīkstēšana, kapteiņa palīgs trapa galā, pati stāvā uzeja uz «Umatillas» klāja, stūrmaņi un kuģa virsnieki ar zeltītiem uzplečiem uzejas galā, cilvēku bars, kas drūzmējās uz šaurā klāja, — tas viss Maiklam bija pazīstams, un viņš drošā pārliecībā juta, ka atgriezies pie jūras un kuģiem, kur pirmoreiz sastapa stjuartu un vienmēr pēc tam bija kopā ar stjuartu līdz pat pēdējām murgainajām dienām lielajā pilsētā. Viņa apziņā pavīdēja ari Kveiks un Kokijs, un atmiņas par tiem. Skaudri smilkstēdams, nebaidīdamies, ka cilvēku nemierīgās, ādas apavos ieautās kājas var sabradāt viņa neaizsargātās ķepas, Maikls visā pavadas garumā rāvās uz priekšu, ostījās un meklēja Kokiju un Kveiku, taču vairāk par visiem — stjuartu.