Tos tūliņ nesastapis, Maikls samierinājās ar vilšanos, jo kopš apziņas sākumu sākumiem viņam bija iemācīts, ka suņa un cilvēka attiecībās sunim jāklausa cilvēks un tas vispirmām kārtām izpaužas pacietībā. Kad viņam gribējās iet mājās, bet stjuarts sēdēja pie galdiņa, necēlās augšā, runājās un dzēra alu, viņa pienākums bija pacietīgi gaidit, tapat kā pacietīgi bija jāiztur saite ap kaklu, pacietīgi jāsamierinās ar augstu žogu, pār kuru nevar pārlēkt, ar šauru, sienās ieslēgtu istabu un cieši aizvērtām durvīm, ko viņš nekad nespēja atvērt, bet cilvēki virināja tik viegli. Tāpēc viņš padevīgi gāja līdzi pie kuģa miesnieka, kurš aprūpēja visu pasažieru suņus. Ieslodzīts mazā starpklāja kambarītī, saitē stingri piesiets, viņš gaidīja, ka tūliņ atvērsies durvis un pa tām īsts un dzīvs ienāks stjuarts, spožais sapnis, kas piepildīja visu viņa apziņu.
Taču notika citādi, kaut arī Maikls pirmajā brīdī to neapzinājās un tikai vēlāk sāka to izprast kā Delmara varenības izpausmi, jo durvis atvēra bagātīgu dzeramnaudu saņēmušais kuģa miesnieks, atraisīja saiti un nodeva Maiklu kajīšu pārzinātājam, kurš, tikpat bagātīgi ar dzeramnaudu apdāvināts, aizveda viņu uz Delmara kajīti. Līdz pēdējam mirklim Maikls ticēja, ka viņu ved pie stjuarta. Taču kajītē viņš sastapa vienīgi Delmaru. «Nav stjuarta» — tā varētu raksturot Maikla domu; un tikai ar pacietību, ko viņš uzskatīja par suņa uzvedības pamatu, par savu pienākumu, izskaidrojams, ka viņš pakļāvās visam turpmākajam, kas kavēja sastapšanos ar viņa dievu, viņa mīļoto stjuartu, kurš bija viņa personiskais dievs cilvēka izskatā visu daudzo cilvēkdievu vidū viņam visapkārt.
Maikls paluncināja asti, pieglauda ausis, arī saburzīto ausi un mazliet pasmaidīja, steigdamies izostīt kajītē visus kaktus, lai drošības labad vēlreiz pārliecinātos, vai tiešām nekur nav stjuarta smakas, un tad apgūlās uz grīdas. Kad Delmars suni uzrunāja, tas pacēla acis un paraudzījās uz viņu.
— Nu, draudziņ, laiki mainījušies, — Delmars saltā, skadrā balsī paziņoja Maiklam. — Es tevi iztaisīšu par aktieri un iemācīšu visu, kas jādara. Vispirms panāc šurp! … ŠURP, es teicu!
Maikls nesteidzīgi paklausīja — nepretodamies un pacietīgi, bet bez mazākās dedzības.
— Tas tev pāries, zēniņ, gan tu man kustēsies veiklāk, kad es ar tevi runāšu, — Delmars pasolīja; un viņa balsī un runas veidā skanēja tik skaidri draudi, ka Maikls gribot negribot tos saprata. — Tagad pārbaudīsim, vai numurs mums izdosies! Tu labi ieklausies un tad uzdziedi tāpat, kā dziedāji tam spitālīgajam vecim!
Izvilcis no vestes kabatas mutes harmoniku, viņš pielika to pie lūpām un sāka spēlēt: «Uz priekšu pa Džordžiju!»
— Sēdi! — viņš nokomandēja.
Maikls arī šoreiz paklausīja, kaut gan ar visu būtni vēlējās protestēt. Kad no mazajām, sudrabotajām plēši- ņām sāka plūst saldi spalgās skaņas, viņš notrīsēja. Rīkle un krūtis varītēm gatavojās uz dziedāšanu; taču viņš savaldījās, jo negribēja dziedāt šim vīram. No šā cilvēka viņš gribēja tikai vienu — stjuartu.
— Ak tu spītēsies, ko? — Delmars nikni iesaucās. — Kā tad — tu jau esi tīrasiņu suns! Zinu, zinu, ka ar šitādiem tā mēdz gadīties, bet man liekas, es tomēr piespiedīšu tevi paklausīt un strādāt manā labā, tāpat kā tu strādāji vecajam. Nu, sāc!
Viņš pārgāja uz citu melodiju. Bet Maikls stūrgalvīgi klusēja. Tikai tad, kad atskanēja «Vecās Kentuki mājas» saldsērīgā meldija, viņš zaudēja savaldību un palaida liego, melodisko kaucienu, kurā izskanēja tūkstošgadīgas žēlabas par zaudēto baru. Šās neatvairāmās mūzikas hipnozes varā viņš nespēja glābties no svelošām ilgām pēc sen aizmirstās bara dzīves, kad pasaule bija jauna un bars bija īsts bars, kas vēl nebija iznīcis garajos piejau- cēšanas gadsimtos.
— Aha! — Delmars izsmējīgi nogrudzināja, nenieka nejauzdams, kādas sensenas dižas pagātnes atmiņas sunī atmodinājušas viņa harmonikas sudrabainās mēlītes.
Skaļš klauvējiens pie kajītes sienas brīdināja, ka blakus kāds pasažieris jūtas traucēts naktsmierā.
— Labi, pietiks arī! — Delmars skarbi noteica, nolaizdams roku ar harmoniku. Maikls apklusa un ienīda viņu.
— Liekas, tu darīsi visu, kā nākas. Un neiedomājies tikai, ka paliksi te guļam, knosīsies, blusas meklēdams, un neļausi man aizmigt!
Viņš piespieda zvana podziņu un, kad ienāca apkalpotājs, lika tam aizvest Maiklu atpakaļ un piesiet pieblīvētajā starpklāja kambarītī.
Ai Vairākās uz «Umatillas» pavadītajās dienās un naktīs ' Maikls iepazina, kāda kaluma cilvēks ir Harijs Delmars. Bezmaz var teikt — viņš iepazina Delmara ciltsrakstus, neka nezinādams par viņa izcelsmi. Viņš, piemēram, ne- zinaja, ka Delmara īstais vārds ir Pērsivals Grunskis un ka vidusskolā meitenes viņu saukāja par «Brūno», bet zēni — par «Melno». Tāpat Maikls nezināja, ka, nepabei- dzis vidusskolu, Delmars bija aizceļojis uz nepilngadīgo labošanas darbu koloniju, no kurienes viņu pēc diviem gadiem izgalvoja Hariss Kolinzs, kurš eksistēja un, jāteic, eksistēja gaužām labi, dresējot dzīvniekus skatuvei. Vēl jo mazāk Maikls zināja, ko sešos apmācības gados, palīdzēdams Kolinzam dresēt dzīvniekus, Delmars bija iemācījies pats.