Maikls zināja vienīgi to, ka Delmaram nav ciltsrakstu un ka salīdzinājumā ar tīrasinīgo stjuartu, kapteini Kellaru un misteru Heginu no Merindžas šis ir tīrais bas- tards. To Maikls uzzināja ātri un vienkārši. Dienā kalpotājs aizveda viņu uz klāja pie Delmara, kuru allaž ielenca jūsmīgas jaunas un vecākas dāmas, kas apbēra Maiklu ar glāstiem. To viņš gan ar nepatiku, tomēr pacieta; bet līdz baltkvēlei viņu nokaitināja Delmara glāsti un maigums. Viņš zināja, ka tā ir aukstasinīga liekulība, jo, kad vakarā viņu aizveda uz Delmara kajīti, viņš dzirdēja vienīgi salto pavēlnieka balsi, kas pauda šā cilvēka nožēlojamo zemiskumu, juta tā rokas pieskārienā vienīgi cietu skadrumu, it kā viņam pieskartos dzelzs vai koka priekšmets, kurā nav ne sirds, nedz arī dvēseles maiguma un siltuma.
Šim cilvēkam bija divas sejas, divas dabas. Ikvienai tīrasiņu būtnei ir tikai viena seja un viena daba. Tīr- asiņu, siltasiņu būtne vienmēr ir patiesa. Bet šajā bas- tardā patiesīguma nebija ne tik, cik melns aiz naga, viņš bija melis no galvas līdz papēžiem. Tīrasiņu būtne ir kaismīga, jo viņā rit karstas asinis; šis paklīdenis kaislību
nepazina. Asinis viņam bija aukstas un katrs solis iepriekš aprēķināts, bez aprēķina viņš nedarīja nekā. Maikls par to visu nedomāja. Viņš to gluži vienkārši apzinājās, kā ikviena būtne apzinās patiku un nepatiku.
Jāpiebilst, ka pēdējā vakarā uz kuģa Maikls zaudēja savu tīrasiņu dzīvnieka savaldību pret šo cilvēku, kurā nebija nekā cilvēciska. Izcēlās cīņa. Un Maikls cieta sakāvi. Viņš dusmojās karaliski, cīnījās karaliski, lecot uzbrukumā pēc tam, kad bija saņēmis divus sitienus zem auss. Par spīti Maikla veiklībai, ko viņš bija ieguvis, vajājot dienvidjūru salu melnādainos, par spīti izveicībai un saprātam, viņš nepaguva iecirst zobus miesā šim cilvēkam, kas sešus gadus bija mācījies dzīvnieku dresūru pie Harisa Kolinza. Tai brīdī, kad Maikls, muti iepletis, lēca, lai kostu, Delmara labā roka pašāvās gaisā un sagrāba viņu lēcienā aiz žokļa, tad, apmetot viņu gaisā, notrieca augšpēdu uz grīdas. Maikls, zobus atžņiebis, lēca vēlreiz, bet tika nosviests zemē ar tādu spēku, ka elpa aizrāvās. Nākamais lēciens viņam bezmaz kļuva liktenīgs. Viņu nogrāba aiz rīkles. Divi īkšķi iespiedās viņam kaklā abās pusēs balsenei, saspiežot miega artēriju tā, ka smadzenēm nevarēja pieplūst asinis; Maiklam likās, ka gals klāt, bet tai pašā mirklī viņš zaudēja samaņu ātrāk nekā no efektīvākā anestēzijas līdzekļa. Viss iegrima tumsā; tikai pēc brīža viņš, sīki trīcēdams, uz grīdas guļot, atkal ieraudzīja gaišo telpu un cilvēku, kas vienaldzīgi turēja degošu sērkociņu pie cigaretes un piesardzīgi vēroja viņu.
— Panāc vien šurp! — Delmars izaicinoši sacīja. — Es tavu sugu pazīstu. Tu mani nepieveiksi, var jau būt, ka arī es tevi pilnīgi nepieveikšu, bet es tevi piespiedīšu strādāt manā labā. Panāc vien šurp, tu!
Un Maikls gāja. Kaut arī Maikls apzinājās, ka viņu pieveicis šis divkājainais, trulais, cietais radījums, kurā nebija nekā cilvēciska un kuram uzbrukt nozīmēja to pašu, ko mēģināt ar zobiem iecirsties sienā vai koka stumbrā, vai akmens bluķī, viņš, savas tīrasiņu dabas dzīts, tomēr lūkoja ar atņirgtajiem zobiem iekosties tam rīklē. Taču šis uzbrukums atsitās pret dresūru, pret savaldīšanas māku. Un viss atkārtojās vēlreiz. Cilvēks atkal sažņaudza viņa rīkli, īkšķi aizspieda artēriju, Maiklam pasaule satumsa. Ja viņš nebūtu parasts tīrasiņu suns, bet kaut kas vairāk, viņš būtu turpinājis nikno uzbrukumu neuzveicamajam ienaidniekam, līdz pašam sirds būtu pārtrūkusi vai uznākusi trakuma lēkme. Bet viņš bija parasts suns. Viņa ienaidnieks bija neuzveicams, nesavaldāms. Tad jau tikpat labi viņš būtu varējis cīņā pieveikt lielpilsētas betona bruģi. Šis radījums bija tīrais velns ar velna nešķīsto viltību. Tikpat auns, cik stjuarts labs. Abi divkājaini. Abi dievi. Bet šis te bija ļauns dievs.
Maikls, zināms, to neizprātoja, viņš vispār par to nedomāja. Taču viņa attieksmi pret Delmaru var attēlot, vienīgi mēģinot to izteikt ar cilvēka domāšanai un izpratnei atbilstošiem vārdiem. Ja Maiklam būtu iznācis cīniņš ar dievu, kura dzīslās rit karstas asinis, viņš būtu akli meties tam virsū, kautiņa karstumā nodarījis tam sāpes un pats saņēmis belzienus, jo abi būtu radījumi ar miesu un asinīm, būtnes ar dzīvu dvašu. Bet šis divkājainais velnišķīgais dievs necīnījās aklā niknumā, nespēja kaisli aizrauties. Viņš līdzinājās rafinētai smagai dzelzs mašīnai un darija to, ko Maikls nemūžam nebūtu no viņa gaidījis, — to, ko dara ļoti nedaudzi cilvēki, bet dara visi dzīvnieku dresētāji: viņš visu laiku aizsteidzās Maiklam par vienu domu priekšā, tādēļ ikreiz bija par soli priekšā katram Maikla nākamajam solim. To viņš bija iemācījies no Harisa Kolinza, kas bija ārkārtīgi maigs vīrs un tēvs, bet kļuva par drausmīgāko velnu saskarē ar dzīvniekiem, kļuva par valdnieku dzīvnieku ellē, ko pats bija radījis un pārvērtis par ienesīgu uzņēmumu.
Maikls nokāpa no kuģa Sietlā un tik dedzīgi rāvās saitē uz priekšu, ka aizžņaudzās un sāka sēkt, par ko Delmars viņu nikni izlamāja. Maiklu spārnoja cerība, ka viņš tomēr sastaps stjuartu, un neapnicis meklēja to aiz pirmā ielas stūra, tad aiz nākamā un visiem pārējiem. Taču milzīgajā cilvēku ņudzeklī stjuarta nebija. Toties Ņūvašingtonas viesnīcas pagrabtelpā, kur dienu un nakti dega elektrība, viņu nodeva bagāžas uzrauga pārziņā un stingri piesēja starp milzīgām koferu grēdām. Koferus nemitīgi krāva citu uz cita, pārkārtoja, cēla zemē, nesa projām un nesa jaunus klāt.
Trīs dienas viņam iznāca pavadīt šai moku vietā. Nesēji ar viņu sadraudzējās un cienāja ar lieliem ceptas gaļas daudzumiem — ēdiena atliekām no restorāna. Maikls bija pārāk vīlies cerībās un pārāk noraizējies stjuarta dēļ, lai ēstu pilnu vēderu, toties Delmars kopā ar viesnīcas administratoru sacēla milzu traci par to, ka nesēji pārkāpuši suņa barošanas noteikumus.