— Man tas subjekts nepatīk, — savam palīgam sacīja vecākais nesējs, kad Delmars bija aizgājis, — tāds kā ar taukiem aplipis. Nekad neesmu varējis ciest treknus brunetus. Mana sieva arī ir brunete, bet, paldies dievam, nav trekna.
— Tev taisnība, — palīgs piekrita, — es šito sugu pazīstu. Ja tu tādam iegrūstu nazi mīkstumā, viņam pat asinis netecētu, pilētu tikai tauki.
Pēc šīs domu apmaiņas abi nesēji cienāja Maiklu vēl dāsnāk, bet viņš negribēja nekā ēst, jo mocījās ilgās pēc stjuarta.
Delmars pa to laiku nosūtīja divas telegrammas. Pirmo uz Harisa Kolinza dzīvnieku dresūras skolu, kur atvaļinājuma laikā bija atstājis savu suņu trupu.
«Pārdodiet manus suņus. Jūs zināt, ko tie prot un cik ir vērts. Man tie vairs nav vajadzīgi. Atrēķiniet uztura izdevumus un paglabājiet atlikumu, lidz tiksimies. Man tagad ir suns, kas pārāks par visiem. Tas pārspēj visu, ko lidz šim esmu redzējis. Tā būs sezonas nagla. Driz jūs viņu redzēsiet.»
Otra telegramma bija viņa menedžerim.
«Rīkojieties. Gādājiet par uzstāšanos vislabākajās vielās. Sezonas nagla. Labākais, kas redzēts. Nepiedzīvots numurs. Rūpējieties par reklāmu. Sagatavojiet publiku, es parādīšu neredzētu numuru. Jūs mani pazīstat. Es tukšu nerunāju. Priekšnesumam būs izpārdota zāle vienmēr un visur.»
23. NODAĻA
Būris. Tā kā būri bagāžas noliktavā ienesa Delmars, Maiklā tūliņ modās aizdomas. Un jau pēc minūtes izrādījās, ka tās pamatotas. Delmars lika Maiklam līst būrī, un viņš liedzās to darīt. Aši sagrābis Maiklu pakausī pie kakla siksnas, Delmars pacēla viņu gaisā un iestūma būrī, jāteic gan — iestūma tikai daļēji, jo sunim bija izdevies ar priekšķepām atsperties pret būra malu. Dresētājs nezaudēja laiku. Ar brīvās rokas dūri viņš divreiz iecirta Maiklam pa ķepām — še tev, še tev! Maikls sāpēs atrāva ķepas. Nākamajā mirklī viņš bija iegrūsts būrī,
kur, nikni rēkdams, velti plosījās ap režģiem, kamēr Delmars noslēdza biezās durvis.
Pēc tam būri aiznesa uz slēgtiem ratiem un iekrāva tur kopā ar veselu lērumu koferu. Delmars pazuda, tikko bija aizslēdzis krātiņa durvis, abi vīri, kas brauca uz bukas, ratiem pa apaļo akmeņu bruģi kratoties, Maiklam bija. sveši. Būrī Maikls tikko varēja izslieties kājās — un ij tad nepietika vietas izsliet galvu augstāk par pleciem.! Kad ceļa grambās rati ar visu, kas tajos sakrauts, sa- zvalstījās, viņa galva sāpīgi atsitās pret būra griestiem.
Būris bija īsāks par Maiklu pašu, tādēļ purns gribot negribot spiedās gala sienā. Kāds automobilis, kas drāzās pa šķērsielu, piespieda kučieri strauji pieraut grožus un uzspiest kāju uz bremzes. Ratiem tik pēkšņi apstājoties, Maikls tika pasviests uz priekšu. Viņam bremžu nebija, ja vien par bremzi neuzskata mīksto degungalu.
Kaut arī telpa bija tik šaura, viņš tomēr mēģināja apgulties un jutās mazliet labāk, par spīti ievainotajām lūpām, kas asiņoja, jo bija spēcīgi atsitušās pret zobiem. Taču ļaunākais viņu vēl gaidīja. Viena viņa priekšķepa bija izslīdējusi pa režģu starpu ratu dibenā, kur čīkstēja un grabēja kaudzē sakrautie koferi. Kāda ceļa danga sa- šūpoja tuvāko lielo koferi, kas izkustējās no vietas un, atpakaļ svērdamies, uzvēlās Maiklam uz ķepas. Negaidītas, skaudrās sāpes piespieda Maiklu iekaukties; instinktīvi un drudžaini viņš no visa spēka parāva ķepu atpakaļ. To darot, viņš izgrieza plecu, un kāja sāka sāpēt vēl trakāk.
Maiklu sagrāba aklas bailes, tās bailes, kas iedzimtas visiem dzīvniekiem un arī cilvēkiem: bailes no slazda. Pats neapjēgdams, ko dara, viņš pārstāja kaukt un kā neprātīgs plosījās pa krātiņu, vēl vairāk sastaipīdams pleca dzīslas un muskuļus un vēl stiprāk savainodams kāju un sasisto ķepu. Sāpju trakumā viņš pat uzbruka ar zobiem dzelzs režģim, lai piekļūtu briesmonim, kas ārpusē turēja sažņaugtu viņa ķepu. Viņu atbrīvoja nākamā danga ceļā; koferis atkal sašūpojās, un Maiklam ar pūlēm izdevās izraut saspiesto ķepu no gūsta.
Nevar teikt, ka dzelzceļa stacijā ar būri tīšuprāt būtu apgājušies nežēlīgi, bet rīkojās tik nevērīgi, ka tas izslīdēja kādam nesējam no rokām, pašķiebās uz sāniem un tika noķerts tikai gandrīz pie paša cementa klona. Bet Maikls, bezpalīdzīgi slīdēdams lejup pa būra statenisko
grīdu, nonāca zemē ar visu auguma svaru uz ievainotās kājas.
— Paskat! — mazliet vēlāk iesaucās Delmars, pienācis pie platformas, kur būri iekrāva citos ratos, lai pievestu pie vilciena. — Esi sagrūdis kāju? Es tevi tūliņ pamācīšu, kā uzmanīt savas ķepas.
— Nags droši vien būs pagalam, —sacīja bagāžas pieņēmējs, pa būra režģu starpu papētījis ievainojumu.
Arī Delmars noliecās tuvāk pie būra apskatīt kāju.
— Ne tikai nags, bet viss pirksts, — viņš noteica, izvilkdams kabatas nazi un to atvāzdams. — Es to nodarīšu vienā mirklī, ja vien jūs palīdzēsiet.
Viņš atvēra krātiņu un sagrāba Maiklu ar parasto zvērīgo tvērienu aiz skausta. Suns ķepurojās un pretojās, spārdīdamies gaisā gan ar veselo, gan ievainoto priekšķepu, tā vēl pavairodams sāpes.
— Pieturiet sunim kāju! — Delmars pavēlēja. — Viņš jums nekā nevar padarīt. Vienā mirklī viss būs cauri.
Vienā mirklī tiešām viss bija cauri. Kad Maiklu iemeta atpakaļ krātiņā, viņam bija par vienu pirkstu mazāk nekā tad, kad viņš ieradās pasaulē. Asinis aumaļām tecēja no nežēlīgās, bet prasmīgās rokas izdarītā griezuma vietas; Maikls gulēja un laizīja brūci, viņu nomāca priekšnojauta par nezināmu, drausmu likteni vistuvākajā nākotnē. Nekad, kopš pazina cilvēkus, viņš nebija piedzīvojis tādu apiešanos, turklāt viņu tracināja šis būris, kas atgādināja slazdu. Viņš tiešām bija noķerts slazdā, nevarīgs un bezpalīdzīgs, bet ar stjuartu acīmredzot noticis vislielākais ļaunums — viņu aprijusi nebūtība, tā pati, kas jau agrāk bija aprijusi Merindžu, «Eiženiju», Zālamana salas, «Makembo», Austrāliju un «Mēriju Tērneri».