Pēkšņi tālumā atskanēja negants troksnis, kas lika Maiklam sasliet ausis un sabozt spalvu, nojaušot jaunu nelaimi. Skanēja liela suņu bara kaukšana, gaudas, rejas, ņauksti.
— Žēlīgā debess! Dresētie suņi, sasodīts! — nomurdēja viens bagāžas pieņēmējs otram. — Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz suņu dresūru! Tas ir riebīgi!
— Pītersona trupa, — sacīja otrais, — es akurāt biju klāt, kad tie viņnedēļ pienāca. Viens suns krātiņā bija beigts, izskatījās, ka tas būtu piedauzīts līdz nāvei.
— Droši vien iepriekšējā pilsētā Pītersons to noslānījis un pēc tam iemetis kopā ar citiem, lai nosprāgst.
Troksnis kļuva vēl negantāks, kad dzīvniekus pārvietoja no furgona ratos; kad rati pieripoja un apstājās pie Maikla krātiņa, viņš ieraudzīja, ka tie piekrauti ar būros iesprostotiem suņiem. Tur pavisam bija trīsdesmit pieci dažāda auguma, dažādu šķirņu suņi, galvenokārt jaukteņi, un no viņu izturēšanās skaidri bija redzams, cik nelaimīgi viņi jūtas. Daži gaudoja, daži smilkstēja un rūca cits uz citu, bet daudzi grūtsirdīgi klusēja. Daži laizīj'a savainotās ķepas. Mazie šuneļi, kas nekāvās, bija pA diviem vai vairākiem iesprostoti vienā krātiņā. Pusducis kurtu bija sabāzti prāvākos būros, kuri tiem tomēr bija par maziem.
— Tie ir augstlēcēji, — pirmais bagāžas pieņēmējs paskaidroja, — bet paskaties, kā viņi sablīvēti! Pītersons jau neies maksāt par bagāžu ne centa vairāk, kā nepieciešams. Vajadzētu vismaz divtik vietas, lai viņi varētu piecelties stāvus. Elles mocības viņiem, nabagiem, kamēr ceļo no pilsētas uz pilsētu.
Taču bagāžas pieņēmējs nezināja, ka viesizrāžu pilsētās suņiem elles mocības nav mazākas, ka ari tad viņus tur ieslodzītus šaurajā cietumā, ka īstenībā viņi visu mūžu ir cietumnieki. No krātiņiem viņus izlaida vienīgi izrādes laikā un retumis vēl kādreiz. No komerciālā viedokļa neatmaksājās labi rūpēties par dzīvniekiem. Tā kā bezšķir- nes suņi dārgi nemaksāja, tad iznāca lētāk trupu laiku pa laikam atjaunot nekā saglabāt suņus pie dzīvības.
Bagāžas pieņemējs nenojauta arī vēl to, ko zināja Pītersons, proti, ka šo trīsdesmit piecu suņu vidū vairs nav neviena no tiem, ar kuriem viņa trupa pirms četriem gadiem sāka darbību. Nebija arī neviena tāda, kas būtu palaists brīvībā tādēļ, ka neder darbam. Tie atstāja trupu un krātiņus vienīgi tad, kad bija nobeigušies. Bet Maikls nezināja pat to, ko zināja bagāžas pieņēmējs. Viņš saprata tikai to, ka šeit valda sāpes un mokas un ka viņam droši vien lemts piedzīvot tādu pašu likteni.
Kad gaudojošos un ņaukstošos suņus sakrāva bagāžas vagonā, tur iecēla arī Maikla krātiņu. Un veselu dienu un turpat divas naktis viņš ceļā uz austrumiem pavadīja šajā suņu ellē. Tad viņus kādā lielā pilsētā izkrāva — un Maikls ceļojumu turpināja ērtākos, mierīgākos apstākļos, kaut arī ievainotā kāja joprojām sāpēja un brūce no jauna atvērās, kad krātiņu stumdīja pa vagonu.
Viņš nejautāja, ko tas viss nozīmē, kādēļ viņu tur ieslodzītu krātiņā un vagonā. Viņš to uzņēma kā nelaimi un postu, ko neprata izskaidrot, tāpat kā neprata izskaidrot, kāpēc sāp kāja. Tādas nelaimes mēdz notikt. Tāda ir dzīve, un dzīvē ir daudz ļaunuma. Viņa prātu nekad nenodarbināja jautājums kādēļ. Viņš apzinājās norisi un mazliet apjauta, kā notikumi noris. Kas ir, tas ir. Ūdens ir slapjš, uguns karsta, dzelzs cieta, gaļa laba. Sīs parādības viņš uztvēra un pieņēma tāpat kā mūžīgo gaismas un tumsas brīnumu, kas viņam nebija vairs nekāds brīnums, tāpat kā viņš nebrīnījās par savu aso kažoku, savu pukstošo sirdi vai domājošajām smadzenēm.
Čikāgā viņu ievietoja kravas mašīnā, aizveda pa lielās pilsētas dārdošajām ielām, iecēla citā bagāžas vagonā, kas strauji traucās tālāk uz austrumiem. Tas nozīmēja citus svešus cilvēkus, kas rīkojās ar bagāžu, tas nozīmēja iebraukšanu Ņujorkā, kur viņu no viena bagāžas vagona pārvietoja otrā un kā uz mūžu notiesātu cietumnieku nosūtīja kādam Harisam Kolinzam Longailendā.
Tur Maikls iepazina Harisu Kolinzu un dzīvnieku elli, kurā šis vīrs valdīja. Taču pirms tam jāpastāsta par otro notikumu. Proti, Maikls nekad vairs nedabūja redzēt Hariju Delmaru. Tāpat kā pārējie agrāk pazītie cilvēki, kas bija aizgājuši no dzīves tādā veidā, kādā viņi to mēdza darīt, no Maikla redzes loka aizgāja arī Harijs Delmars. Aizgāja vārda vistiešākajā nozīmē. Gaisa dzelzceļa katastrofa, neievainoto pasažieru paniskie mēģinājumi norāpties pa estakādes fermām lejā uz ielas, neuzmanīgs pieskāriens pie trešās sliedes, un Hariju Delmaru aprija Nebūtība, ko cilvēki pazīst kā Nāvi un kas ir nebūtība tādēļ, ka tie, kurus tā aprij, nekad vairs neatgriežas un nestaigā pa dzīves ceļiem.
24. NODAĻA
Harisam Kolinzam bija piecdesmit divi gadi. Viņš bija slaids un kustīgs un izskatā tik piemīlīgs un labestīgs, ka šķita pat mazliet salkans. Viņu varēja noturēt par svētdienskolas skolotāju vai meiteņu semināra direktoru, vai labdarības biedrības priekšsēdētāju.