Sejas krāsa viņam bija rožainbalta, rokas tikpat mīkstas kā viņa meitām, un viņš svēra simt divpadsmit mārciņu. Turklāt viņš baidījās no savas sievas, no policistiem, no fiziskas vardarbības un bez tam dzīvoja pastāvīgās bailēs no kramplaužiem. Toties viņš nejuta ne mazāko baiļu no savvaļas zvēriem, pat lielākajiem plēsoņām, piemēram, lauvām, tīģeriem, leopardiem un jaguāriem. Viņš prata ar tiem apieties un savaldīt visnegantāko lauvu ar slotaskātu — nevis atrazdamies ārpus krātiņa, bet ieslēgts krātiņā kopā ar lauvu.
Viņš savu amatu prata un bija to iemācījies no tēva — vēl mazāka vīriņa, kurš vēl vairāk bija baidījies no visa kā, tikai ne no dzīvniekiem. Sis tēvs, Noels Kolinzs, savā laikā bija guvis labus panākumus Anglijā pirms emigrē- šanas uz Ameriku, arī Amerikā viņam veicās — un viņš lika pamatus lielajai dzīvnieku dresūras skolai Sīdar- vaildā. Dēls šo skolu pēc viņa nāves paplašināja un attīstīja tālāk. Hariss Kolinzs tēva darbu papildināja tik lieliski, ka Sīdarvaildas skolu sāka uzskatīt par paraugu labiekartotai iestādei, kur ar dzīvniekiem apietas humāni. Daudzie viesi, kas apmeklēja šo vietu, aizgāja no turienes, sajūsmināti par maiguma un labestības atmosfēru, kas valda šai skolā. Taču viņiem nekad neļāva noskatīties dresūras stundās. Laiku pa laikam apmeklētājiem demonstrēja izrādes ar izdresētiem dzīvniekiem, un tās vēl kāpināja apmeklētāju sajūsmu un prieku par dzīvnieku dresūras sasniegumiem. Bet, ja viņi būtu redzējuši, kā apietas ar dzīvniekiem apmācības sākumā, viņi būtu sprieduši citādi. Varbūt pat atklāti būtu izpauduši savu sašutumu. Bet pastāvošajos apstākļos viņi uzskatīja skolu par kaut ko līdzīgu zooloģiskajam dārzam, kur nevajag maksāt par ieeju; Kolinzs ne tikai turēja apmācāmos dzīvniekus, ko uzpirka un pēc tam pārdeva, bet lielā daudzumā — veselām trupām ņēma pansijā izdresētus dzīvniekus, kad to īpašnieki bija nodarbināti citos angažementos vai arī vēl tikai organizēja paši savu uzņēmumu. Viņš varēja izmitināt jebkuru dzīvnieku, sākot ar pelēm un žurkām un beidzot ar kamieļiem un ziloņiem, vajadzības gadījumā pieņemt pat degunradzi vai pāris nīlzirgu.
Kad «Klejojošo brāļu» lielā trīsarēnu trupa pēc neizdevīgas sezonas pakļuva zem āmura, Kolinzs pieņēma izmitināšanā visus zvērus un zirgus un trīs mēnešos nopelnīja piecpadsmittūkstoš dolāru. Vēl vairāk — pirms izsoles viņš ieķīlāja visu savu mantu un nopirka dresētos zirgus, visas žirafes un mācītos ziloņus; pēc sešiem mēnešiem viņš bija pārdevis visus, izņemot poniju, kas bija
< apmācīts augstlēkšanā, un nopelnīja otrus piecpadsmit tūkstošus. Poniju viņš pārdeva pēc dažiem mēnešiem ar divtūkstoš dolāru tīras peļņas. «Klejojošo brāļu» bankrots bija lielākā finansiālā veiksme Harisa Kolinza dzīvē, taču krietnu pastāvīgu ienākumu viņš ieguva no skolas; tāpat viņš pieprasīja daļu ienākumu arī no izmitināto dzīvnieku īpašniekiem, ja izkārtoja tiem angažementu, bet gandrīz vienmēr aizmirsa saņemt honorāru, ja aizdeva dzīvniekus kinosabiedrībām filmēšanai.
Cirka ļaužu aprindās viņš bija pazīstams ne tikai kā bagātākais cilvēks šai profesijā, bet ari kā dresētāju karalis un bezbailīgākais dresētājs, kāds jebkad iegājis zvēru krātiņā. Un tie, kam bija gadījies redzēt viņu tur strādājam, apgalvoja, ka viņš ir cilvēks bez dvēseles. Bet viņa sieva un bērni, tāpat arī tuvākie draugi domāja citādi. Nekad neredzējuši viņu strādājam, tie bija pārliecināti, ka pasaulē nekad nav dzīvojis labsirdīgāks un maigāks cilvēks. Balss viņam bija klusa un rimta, kustības liegas, attieksme pret dzīvi, pasauli, reliģiju un politiku — ārkārtīgi iecietīga. Viņš kustin kusa no sirsnīga vārda. Nespēja noraidīt lūdzēju. Viņš neskopojās ar ziedojumiem labdarīgiem mērķiem un veselu nedēļu sēroja par «Titā- nika» bojāeju. Taču kolēģi uzskatīja viņu par cietsirdīgāko un nežēlīgāko dresētāju. Bet viņš vairāk par visu pasaulē baidījās, ka viņa lielā, resnā sieva varētu pie pusdienu galda sviest viņam ar karstas zupas šķīvi. Laulības sākumā viņa strīda karstumā bija divreiz to izdarījusi. Viņš ne tikai baidījās no atkārtojuma, bet arī mīlēja sievu uzticīgi un no visas sirds, tāpat kā mīlēja savus septiņus bērnus, kuriem nežēloja pašu labāko un dārgāko.
Bērnus viņš mīlēja tik stipri, ka nevienam no četriem dēliem neļāva noskatīties, kā viņš strādā, bet zēniem iece- rēja smalkāku karjeru. Džons, vecākais dēls, Jēlas universitātē studēja literatūru, taču lielāko daļu laika nobraukāja pats savā automobilī un vispār dzīvoja tādā stilā kā pārējie jaunekļi — automobiļu īpašnieki — Ņūheive- nas universitātes pilsētiņā. Harijs un Frederiks mācījās kada Pensilvānijas akadēmijā, kur varēja sastapt tikai miljonāru dēlus; Klārenss, jaunākais, bija aizsūtīts uz sagatavošanas skolu Masačūsetsā un vēl nebija izšķīries, par ko kļūt — par ārstu vai par pilotu. Visas trīs meitas, no kurām divas bija dvīņumāsas, tika audzinātas par īstām dāmām. Elsijai, vecākajai, drīzumā vajadzēja beigt Vasara koledžu. Dvīņumāsas Mērija un Madlēna mācījās ļoti smalkā un dārgā privātskolā, lai arī vēlāk iestātos Vasara koledžā. Tas viss prasīja daudz naudas, ar ko Kolinzs neskopojās, bet ko ar visiem spēkiem un iespējām vajadzēja izspiest no dzīvnieku dresūras skolas. Vajadzēja strādāt ar divkāršu piepūli, bet ne sievai, ne četriem dēliem, ne trim meitām ij sapņos nerādījās, ka viņš vispār strādā. Ģimene domāja, ka Kolinzs ar savu izcilo prātu, pats līdzi nedarbodamies, tikai vada uzņēmumu, un būtu drausmīgi satriekta, ja ieraudzītu, kā viņš ar spieķi pārmāca četrdesmit krančus, kas kārtējā mācību stundā bija liegušies paklausīt.