Lielu daļu darba veica palīgi, tomēr Hariss Kolinzs allaž pamācīja, kas un kā darāms, un ar izcilākajiem dzīvniekiem strādāja pats, demonstrēdams īstos paņēmienus. Palīgi galvenokārt bija puiši no mazgadīgo labošanas iestādēm, un Kolinzs tos izraudzījās ar pieredzējušu aci un intuīciju. Viņš uzņēmās pār tiem aizbildniecību un prasīja saprātu un aukstasinību, īpašības, kas apvienotas parasti mēdz izpausties nežēlībā. Karstas asinis, cēlsirdība un jūtīgums bija īpašības, ko viņš savā uzņēmumā necieta, un Sīdarvaildas dzīvnieku dresūras skola bija caurcaurēm komerciāls uzņēmums. īsi sakot, Hariss Kolinzs kopā ar saviem palīgiem sagādāja dzīvniekiem vairāk sāpju un mocību nekā visas pasaules vivisekcijas laboratorijas kopā.
Un Šajā dzīvnieku ellē nokļuva Maikls, kaut gan ieradās horizontālā stāvoklī, atceļojis trīsarpustūkstoš jūdžu tai pašā krātiņā, kurā viņu iesprostoja Ņūvašingtonas viesnīcā Sietlā. Visā ceļojuma laikā viņu ne uz mirkli no tā neizlaida, tādēļ viņš bija netīrs un novārdzis. Par laimi, viņam bija laba veselība, tāpēc nogrieztā pirksta brūce bija jau gandrīz sadzijusi. Bet viņš bija apskretis ar netīrumiem un blusu nomocīts.
Sīdarvailda nepavisam neizskatījās pēc elles. Samtaini zālāji, grantētas taciņas un ceļi, glītas puķu dobes aizveda līdz grupai zemu, garu koka un betona celtņu. Maiklu nesagaidīja pats Hariss Kolinzs, kas tobrīd sēdēja savā kabinetā pie rakstāmgalda, uz kura gulēja Harija Delmara pēdējā telegramma, un rakstīja atgādinājumu sekretārei, lai tā aptaujājas dzelzceļa stacijā un ekspedīcijas kantorī, kur atrodas suns, ko, krātiņā ievietotu, no Sietlas uz Sī- darvaildu nosūtījis kāds Harijs Delmars. Maiklu sagai
dīja gadus astoņpadsmit vecs kombinezonā ģērbies jauneklis ar blāvām acīm; tas parakstījās pavadzīmē par suņa saņemšanu un iestiepa krātiņu betona telpā ar slīpu grīdu un intensīvu dezinfekcijas smaku.
Neparastā apkārtne atstāja uz Maiklu spēcīgu iespaidu, bet viņam nemaz nepatika jauneklis, kas uzrotīja piedurknes, aplika vaskadrānas priekšautu un tikai tad atvēra krātiņu. Maikls izlēca no tā, bet sagrīļojās, jo daudzas dienas vispār nebija staigājis. Sis divkājainais dievs viņam šķita neinteresants. Tikpat salts kā cementa klons un metodisks kā automāts; un mehāniski kā automāts viņš sāka berzt, mazgāt un dezinficēt Maiklu. Hariss Kolinzs prasīja, lai dzīvniekus kopj atbilstoši zinātnes un higiēnas jaunākajām prasībām — bez īpašas rupjības, bet arī bez mazākā maiguma un sirsnības.
Maikls, protams, no tā nenieka nesaprata. Pēc visa pārciestā viņam, pat nezinot nekā par bendēm un moku kambariem, šķita, ka šī kailā telpa ar cementa sienām un klonu varētu būt pēdējā posta vieta viņa dzīvē, bet jauneklis — dievs, kurš viņu nosūtīs tumsā, kas jau aprijusi visus, kurus viņš pazinis un mīlējis. Nešaubīgi Maikls apzinājās vienīgi to, ka viss te bija drausmīgi dīvains un baismīgi svešs. Viņš pacieta, ka jaunais dievs noņem viņam kakla siksnu un sagrābj viņu aiz skausta; bet, kad viņam sāka laist virsū ūdens strūklu, viņā pamodās pretestības gars. Jauneklis, strādādams pēc ierasta šablona, sagrāba Maiklu ciešāk aiz skausta, pacēla viņu gaisā un vienlaikus ar otru roku laida ūdens strūklu viņam tieši mutē, pagriezdams krānu un ļaudams strūklai plūst ar pilnu sparu. Maikls cīnījās, cik spēja, bet tika tā izmērcēts, ka beigās palika vai bez elpas un bezspēcīgi elsa.
Pēc tam viņš vairs nepretojās un tika izmazgāts, izberzts un izskalots ar šļūteni, lielu, asu suku un karbol- ziepēm, kas koda acīs un degunā, tā ka viņam sāka birt asaras un uznāca negantas šķavas. Baidīdamies, ka jebkuru mirkli ar viņu var notikt kaut kas drausmīgs, bet reizē apzinādamies arī, ka pašreiz jauneklis viņam nedara ne labu, ne ļaunu, Maikls nepretodamies pacieta visu, līdz tīrs un apkopts tika aizvests uz tīkamu, spodru telpu, kur viņš tūliņ aizmiga un kur neviens viņu vairs netraucēja. Viņš bija novietots lazaretē vai, pareizāk sakot, izolatorā, kur pavadīja veselu nedēļu, kamēr noskaidrojās, ka viņš nesirgst ar infekcijas slimībām; šajā laikā viņam
nekas ļauns nenotika; viņš saņēma labu barību, tīru ūdeni un dzīvoja pilnīgā noslēgtībā no pasaules, redzēdams vienīgi jauno dievu, kurš viņu aprūpēja kā automāts.
Maikls vēl nebija sastapies ar Harisu Kolinzu, kaut gan iztālēm bieži dzirdēja tā balsi — ne skaļu, bet gaužām pavēlošu. Jau no balss pirmās skaņas Maikls saprata, ka šādas balss īpašniekam jābūt ļoti lielam dievam. Tikai ļoti liels dievs, kas valda pār citiem dieviem, spēj runāt tik pavēloši. Šī balss pauda stipru gribu, ieradumu valdīt un izrīkot. Katrs suns to būtu aptvēris tikpat ātri kā Maikls. Un katrs suns būtu nospriedis, ka dievā, kam pieder šāda balss, nav sirsnības, nav nekā mīlama, nekā, ar ko sasildīt sirdi, nekā, ko pielūgt.
25. NODAĻA
Kādu rītu pulksten vienpadsmitos bālais jauneklis aplika Maiklam kakla siksnu un ķēdē izveda viņu no izolatora, un nodeva citam tumšmatainam jaunam dievam, kurš netērēja laiku, lai sasveicinātos ar Maiklu vai izrādītu tam īpašu laipnību. Iedams pie ķēdes kā daždien gūsteknis, Maikls drīz ieraudzīja citus gūstekņus ejam pa to pašu ceļu. To bija trīs, un Maikls nekad nekā tamlīdzīga nebija redzējis. Tie bija trīs lāči — lieli, lempīgi, neveikli briesmoņi, un Maiklam, tos ieraugot, saslējās spalva un izlauzās dobjš ņurdiens; senču asiņu balss viņam pačukstēja, ka tie ir viņa ienaidnieki (gluži kā govs tūliņ pazīst ienaidnieku, pirmo reizi mūžā sastapusi vilku), tie bija viņa ienaidnieki kopš neatminamiem laikiem, kad suņi vēl klīda savvaļas baros. Taču pārāk ilgi viņš bija ceļojis pa pasauli, pārāk daudz pieredzējis un vispār bija pārāk saprātīgs, lai tiem uzbruktu. Stīvām kājām, piesardzīgi apkārt raudzīdamies, ievilkdams trīsošajās nāsīs nepazīstamo zvēru svešādo smaku, viņš ķēdē sekoja dievam, kas viņu veda.