Выбрать главу

Tad viņam spēji nāsīs iesitās vēl daudz citu dīvainu smaku. Nespēdams redzēt cauri sienām, viņš tomēr uz­tvēra smakas, pēc kurām vēlāk iemācījās atšķirt lauvas, leopardus, mērkaķus, paviānus, roņus un jūras lauvas. Parastu suni tas viss būtu pagalam apmulsinājis, bet Maiklam lika koncentrēties un būt ļoti uzmanīgam. Vi­ņam šķita, ka iet pa nepazīstamiem džungļiem, ko apdzīvo nekad neredzēti, šausmīgi zvēri.

Tikko ievests arēnā, viņš vēl stīvākām kajam nekā pa­rasti atlēca atpakaļ, saboza spalvu uz kakla un muguras un dobji, klusi ieņurdējās. Arēnu patlaban atstāja pieci ziloņi. Tie nebija nekādi lielie ziloņi, taču Maiklam šķita milzu briesmoņi, kurus viņš savā prātā varēja salīdzināt vienīgi ar valieni, ko bija dabūjis redzēt tikai pa acu ga­lam, kad tā iznīcināja šoneri «Mērija Tērnere». Ziloņi to­mēr nelikās gar viņu ne zinis, tikai gāja cits aiz cita, katrs turot snuķī priekšā ejošā asti, kā tiem bija mācīts noiet no arēnas.

Maikls izgāja arēnā, kur lāči viņam sekoja cieši pa pēdām. Arēna bija zāģskaidām nobērts aplis, tikpat liels kā cirka manēža, un atradās četrstūrainā ēkā ar stikla jumtu. Aplim apkārt nebija sēdekļu, jo skatītājus šeit nepielaida. Vienīgi Hariss Kolinzs, viņa palīgi, dzīvnieku pircēji un pārdevēji, kā ari profesionālie dresētāji drīk­stēja noskatīties, kā dzīvnieki tiek mocīti, kamēr tiem iemāca trikus, kas publikai liek ieplest muti brīnumos vai smieklos.

Maikls aizmirsa lāčus, kurus tūliņ sāka nodarbināt apļa otrā malā. Viņa uzmanību uz brīdi piesaistīja vīri, kas vēla lielas, koši nokrāsotas mucas, tik lielas, ka ziloņi tās, virsū kāpdami, nespēja salauzt. Kad jauneklis, kas viņu veda ķēdē, uz brītiņu apstājās, Maikls ar dzīvu interesi sāka vērot palsu šetlandponiju. Ponijs gulēja uz sāniem. Tam virsū sēdēja cilvēks. Ik pa brīdim ponijs pacēla galvu no zāģskaidām un nomutēja sēdētāju. Tas bija viss, ko Maikls redzēja, bet viņš nojauta, ka šajā procedūrā kaut kas nav labi. Viņš nesaprata, kādēļ, nemācēja to ne ar ko pierādīt, bet izjuta varmācību, nežēlību, negodīgumu. Viņš neredzēja garo adatu cilvēkam rokā. Ikreiz, kad sē­dētājs to iegrūda ponijam plecā, ponijs sāpju refleksā strauji pacēla galvu — un vīrietis pastiepa lūpas pretī poniļa purnam. Skatītājiem radās iespaids, ka ponijs šādā veidā izrāda pieķērību savam dresētājam.

Soļus desmit tālāk otrs šetlandponijs izturējās tikpat neparasti, cik neparasti ar viņu apgājās. Pie priekškā­jām ponijam bija piesietas virves, katru virvi turēja viens dresētāja palīgs, kas tai brīdī, kad trešais, tieši pretī stā­vēdams, cirta ar īsu, resnu rotangpalmas nūju ponijam pa ceļiem, spēcīgi parāva virves. Ponijs pakrita uz ceļiem zāģskaidās, un izskatījās, it kā viņš zemotos sitēja priekšā. Ponijs nepatikā lāgiem pretojās tik sparīgi, ka ieplestām kājām, galvu strauji purinot, atbrīvojās no virvju pinekļiem un smagi nokrita uz sāniem vai apvēlās augšpēdu, ja parāviens kļuva vaļīgāks. Bet vienmēr po­niju no jauna uzrāva kājās aci pret aci ar cilvēku, kas viņam sita ar nūju. Ponijam mācīja nomesties ceļos — priekšnesumu, kas tik aplam patīk publikai, kura redz vienīgi dresūras iznākumu un kurai pat sapņos nerādās pats dresūras process. Maikls ātri uztvēra, ka šeit zinā­šanas iegūst ar sāpēm un mokām. īsi sakot, šī Sīdarvail- das dzīvnieku skola bija sāpju skola.

Hariss Kolinzs pats ar galvas mājienu piesauca jauno, tumšmataino dievu klāt un jautādams paskatījās uz Maiklu.

—   Delmara suns, ser, — paskaidroja jaunais dievs.

Kolinzam iespīdējās acis, un viņš aplūkoja Maiklu tuvāk.

—   Vai tu zini, ko viņš prot?

Jauneklis papurināja galvu.

—   Harijs bija ziķeris, — Kolinzs turpināja, vairāk sa­runādamies pats ar sevi, balsī izteikdams domas, nekā vērsdamies pie jaunā dieva. — Viņš no šā suņa cerēja lie­las lietas. Bet ko suns prot? Tāds ir jautājums. Nabaga Harijs ir pagalam, un mums nav ne jausmas, ko suns prot. Palaid viņu vaļā!

Vaļā palaists, Maikls uzlūkoja vareno dievu un gaidīja, kas notiks. Viena lāča sāpīga ierēkšanās apļa otrā malā it kā brīdināja Maiklu par to, kas var piemeklēt arī viņu.

—   Surp! — Kolinzs pavēlēja asā, saltā balsī.

Maikls piegāja tuvāk un apstājās.

—   Gulsties!

Maikls nogūlās, taču darīja to gausi un ar acīm re­dzamu nepatiku.

—   Nolādēts tīrasinīgais! — Kolinzs ņirdzīgi noteica. — Vai tu nevarētu kustēties mazliet dzīvāk, ko? Nekas, nekas, to_ mēs tūlīt panāksim. Stāvi! Gulsties! Stāvi! Gul­sties! Stāvi!

Komandas sprakstēja īsi un asi kā revolvera šāvieni vai pātagas plīkšķi, taču Maikls paklausīja gausi un negri­bīgi.

—   Vismaz angliski viņš saprot, — Kolinzs noteica. — Nez vai divkāršo salto apmest māk, — viņš piebilda, jo tas ir visu suņu dresētāju ilgotais mērķis. —■ Izmēģi­nāsim salto! Paņem viņu ķēdē! Nāč šurp, Džimij, pieliec vēl vienu pavadu!

Pienāca vēl otrs mazgadīgo kolonijas absolvents un paklausīgi apmeta Maiklam ap gurniem siksnu, pie kuras bija piestiprināta tieva virve.

—   Nostādi viņu, kā nākas! — pavēlēja Kolinzs. — Ga­tavs? Sākam!

Un Maiklam nu vajadzēja piedzīvot neticamu, neiedo­mājamu pazemojumu. Reizē ar vārdu «Sākam!» saite pie kakla siksnas parāva viņu vienlaikus uz augšu un atpa­kaļ, bet siksna ap gurniem rāva ķermeņa apakšējo daļu uz leju, un Kolinzs ar īso nūjiņu, ko turēja rokā, iesita viņam pa apakšžokli. Ja viņš kaut reizi būtu piedzīvojis līdzīgu manevru, tad tagad vismaz daļēji būtu paglābies no sāpēm, palēkdamies un atmuguriski apmezdams gaisā kūleni. Bet viņam likās, ka nupat viņu pārraus vidū pušu, un tai pašā laikā sitiens pa apakšžokli bija tik sāpīgs, ka viņš apdulla. Ar varu mežonīgi apmests gaisā, viņš no­krita, ar pakausi atsizdamies zāģskaidās.