Uztrausies kājās, viņš pārskaities, saslietu spalvu, kodienam atņirgtiem zobiem būtu tos iecirtis augstākajam dievam miesā, ja viņu nebūtu savaldījusi dresētāja viltība un māka. Abi jaunekļi savu amatu prata labi. Viens pavilka priekšējo pavadu, otrs aizmugurējo, un Maikls palika, spalvu sabozis, ķepurojamies nevarīgā niknumā. Viņš nespēja nekā — ne parauties uz priekšu, ne atpakaļ, nespēja pat pašauties sānis. Priekšā stāvošais jauneklis, kas turēja ķēdi, nepieļāva uzbrukt jauneklim, kurš stāvēja aizmugurē un savukārt sargāja no uzbrukuma priekšējo jaunekli, un par abiem kopā viņi gādāja, lai Maikls nespētu mesties virsū Kolinzam, kurā viņš neapšaubāmi saskatīja visa ļaunuma un sāpju darītāju.
Maikla niknums bija tikpat liels, cik viņa bezspēcība. Viņš spēja vienīgi bozt spalvu un rēkt, kamēr balss saites vai plīsa. Kolinzam tas bija tikai daudzkārt piedzīvots apnicīgs atgadījums. Viņš pat izmantoja šo mirkli, lai paraudzītos, ko arēnas otrā malā dara lāči.
— Ak tu, tīrasiņu salašņa! — viņš nīgri noteica, atkal pievērsdamies Maiklam. — Palaidiet viņu vaļā!
Tiklīdz pavadas bija palaistas, Maikls lēcienā metās virsū Kolinzam, un Kolinzs, ar ilgajos gados iegūtu pieredzi precīzi novērtējis attālumu, iespēra viņam pa žokli tā, ka Maikls atkal kumuru kumuriem aizvēlās skaidās.
— Turiet! — Kolinzs pavēlēja. — Savaldiet!
Un abi jaunekļi, vilkdami pavadas katrs uz savu pusi, atkal nostiepa Maikla augumu tā, ka viņš vairs nespēja nenieka.
Kolinzs skatījās, kā no pretējās puses arēnā ienāk divi smagnēju zirgu pāri, kuriem sekoja sieviete, tērpusies pārlieku elegantā, pārlieku modernā angļu kostīmā.
— Man šķiet, viņš savu mūžu nav metis salto, — Kolinzs sacīja, vēlreiz pievērsdamies Maiklam. — Atlaid savu pavadu, Džimij, un ej palīgā Smitam! Bet tu, Džonij, paved suni sānis un sargi lielus! Mis Marija atnākusi uz pirmo stundu, un no viņas vīra — tā mūlāpa nav nekāda labuma.
Maikls nesaprata ainu, kas nu sekoja un ko viņš bija spiests noskatīties no arēnas malas, kur viņu aizveda jauneklis, apstājies pavērot sagatavošanos sievietes un četru zirgu trika mēģinājumam. Tomēr pēc sievietes izturēšanās Maikls juta, ka arī viņa ir gūstekne, ar kuru apietas cietsirdīgi. Arī viņu pret pašas gribu spiež izdarīt sarežģītu triku. Līdz mocību sākumam viņa turējās drosmīgi, bet, ieraudzījusi abus zirgu pārus, kuri, tikko viņa iekabinās svirā āķus, ko turēja rokā, sāks vilkt katrs uz savu pusi un droši vien pārraus viņu vidū pušu, drosme saplaka, viņa sagrīļojās, sāka trīcēt un paslēpa seju rokās.
— Nē, Billikenz, nē! — viņa lūdzās tuklo, jauno cilvēku, kas bija viņas vīrs. — Es nespēju! Man bail! Man bail!
— Nieki, cienīgā, — Kolinzs viņu pārtrauca, — šis numurs nemaz nav bīstams. Toties tas ir labs un ienesīgs.— Viņš aptaustīja sievietes plecus un pārlaida rokas tai pār muguru zem žaketes. — Aparāts ir pilnīgā kārtībā. — Viņš iztaustīja sievietes rokas no pleciem līdz plaukstām. — Sāciet! Izlaidiet āķus! — Kolinzs pats papurināja viņas rokas, un no katras mežģīņu aproces izslīdēja pa āķim, kas bija piestiprināti pie piedurknē paslēptas tērauda stieples. — Ne tā! Neviens to nedrīkst redzēt! Ievelciet āķus atpakaļ! Pamēģiniet vēlreiz! Āķiem jāieslīd jūsu plaukstās. Tā. Pareizi. Nu ir labi.
Sieviete valdījās un centās paklausīt, taču visu laiku ar lūdzošām acīm uzlūkodama Billikenzu, kurš drūms, īgni sarauktām uzacīm stāvēja nomaļu.
Abi vīri, kas turēja zirgus, pacēla sviru tā, lai sieviete varētu tajā iekabināt āķus. Viņa mēģināja to izdarīt, taču atkal sabruka.
— Ja kaut kas sabojāsies, zirgi man noraus rokas, — viņa vēl mēģināja pretoties.
— Tas nekādi nav iespējams, — Kolinzs viņu drošināja, — noraut var vienīgi jūsu žaketi. Ļaunākais, kas jums var atgadīties, ir tas, ka publika atklās trika noslēpumu un sāks par jums smieties. Bet mehānisms nesa- bojāsies. Paklausieties, es jums visu izskaidrošu vēlreiz! Zirgi neraus jūs, bet viens pāris vilks otru, tikai publika domās, ka viņi rauj jūs. Nu, pamēģiniet vēlreiz! Satveriet sviru! Tai pašā mirklī izlaidiet no piedurknēm āķus un piestipriniet tos! Sāciet!
Viņš runāja asi. Sieviete izslidināja āķus no piedurknēm, tomēr neuzdrošinājās satvert sviru. Kolinzs ne ar ko neizrādīja savu neapmierinātību. Viņš skatījās uz citu pusi, kur abi poniji pašlaik gāja projām. Toties pašas vīrs viņai nikni uzkliedza:
— Ak dievs, Džūlij, tu taču mani iegāzīsi!
— Es darīšu, Billikenz, — viņa pusšņukstus atsaucās, — godavārds, centīšos. Paskaties! Man vairs nemaz nav bail.
Pastiepusi rokas, viņa satvēra sviru. Ar tikko manāmu vīpsnu lūpās Kolinzs pārbaudīja viņas savilktās plaukstas, lai redzētu, vai āķi piestiprināti, kā nākas.
— Tagad saņemieties! Atsperieties uz izplestām kājām! Un izslienieties! — Viņš palaboja sievietes plecu un roku stāvokli. — Neaizmirstiet izstiept rokas pirms pirmā rāviena! Kad zirgi rausies pretējos virzienos, jūs pat gribēdama vairs nespēsiet saliekt rokas, bet, ja nokavēsiet, stieple noraus plaukstām ādu. Neaizmirstiet — rokas jāizstiepj plecu augstumā, lai abas rokas un pleci veido nepārtrauktu taisnu līniju. Pareizi. Nu, sākam!
— Ai, pagaidiet vēl mazliet! — sieviete lūdzās, nolaizdama rokas. — Es darīšu, visu izdarīšu, tikai, Billikenz, noskūpsti mani, un tad es vairs nedomāšu par to, ka man var izraut rokas no pleciem.