Tumšmatis, kas turēja Maiklu, un arī pārējie apkārt stāvošie puiši sāka smieties. Kolinzs apvaldīja smīniņu un nopurpināja:
— Gaidīsim, cik vien ilgi vajag, cienīgā. Galvenais, lai pirmoreiz izdotos labi. Tas jūs iedrošinās. Nu, uzmundriniet viņu, Bil, iekams viņa ķeras pie darba!
Un Billikenzs, apskaities, neapmierināts un pagalam samulsis, paklausīja, apskāva sievu un visai pavirši, vienaldzīgi to noskūpstīja. Sieviete bija glīta un jauna, varbūt gadu divdesmit, ar jauku, bērnišķīgu sejiņu, slaidu vidukli un lieliski veidotu augumu, ne smagāka par simt četrdesmit mārciņām.
Vīra apskāviens un skūpsts viņai piešķīra drosmi. Sakniebusi lūpas, viņa saspringa, izslējās un, tikko vīrs bija atgājis nost, nomurmināja:
— Var.
— Sākam! — Kolinzs uzsauca.
Vedēju mudināti, visi četri zirgi laiski sāka vilkt.
— Pātagu! — uzbrēca Kolinzs, nenolaizdams acis no sievietes un pārliecinādamies, ka mehānisms ir pareizā stāvoklī.
Pātagas šaustīti, zirgi palēcās, spēra un raustījās, ar milzīgajiem šķīvja lieluma pakaviem saceldami veselus zāģskaidu mākoņus.
Nu Billikenzs zaudēja varu pār sevi. Redzot šausminošo skatu, viņa sejā atplaiksnīja patiesas bailes par sievu. Bet viņas sejā izteiksme mainījās kā kaleidoskopā. Sākumā — saspringumā un bailēs — sieviete izskatījās kā kristiešu mocekle, kas iemesta pie lauvām, vai kā izliktās lamatās iekritusi noziedzniece. Taču drīz vien viņa pārsteigta juta, ka nekādas briesmas nedraud. Un pēdīgi viņas sejā atplauka lepns' uzvaras smaids. Viņa pat uzsmaidīja Billikenzam lepnumā un mīlestībā. Un Billikenzs atvieglots mīļi pasmaidīja pretī, līdz pēkšņi atskanēja Harisa Kolinza rupjais kliedziens:
— Šajā numurā nav jāsmaida! Tūliņ aizvāciet smaidu! Publikai jādomā, ka jūs valdāt zirgus. Pierādiet to! Sasprindziniet muskuļus! Iepletiet kājas plašāk! Rādiet, cik briesmīgi jums jānopūlas, rādiet muskuļu saspringumu — lai visi redz! Ļaujiet zirgiem sevi mazliet paraustīt! Tā, tā. Kājas vēl platāk. Sejas izteiksmei jāatspoguļo bailes, ka jūs teju, teju saraustīs gabalos, ka jūs valdāt zirgus vienīgi ar savu gribasspēku. Tā ir labi. Pavisam labi. Bil! Tas tikai būs numurs! Pātagu! Lai palēkā! Lai velk, kamēr acis sprāgst no pieres ārā!
Pātagas plīkšķēja pa zirgu mugurām, un milzīgie zirgi rāvās, cik spēja, lai izvairītos no sāpēm. Tas bija skats, kam publika uzgavilēs. Katrs zirgs ap tūkstoš astoņi simti mārciņu svarā; skatītājiem liksies, ka septiņi tūkstoši divsimt mārciņu lielais zirgspēks rausta un plosa elegantajā kostīmā tērpto trauslo, slaido sievieti, kas nesver vairāk par simt četrdesmit mārciņām. Šādus skatus redzot, sievietes cirkā sāk šausmās kliegt un novēršas.
— Atlaidiet pavadu! — Kolinzs izrīkoja zirgu puišus. — Dāma ir uzvarējusi, — viņš paziņoja izrādes vadītāja manierē. — Bil, ar šo numuru jums ies spoži. Atāķējieties, cienīgā, veikli atāķējieties!
Marija paklausīja un, āķiem no piedurkņu galiem karājoties, pieskrēja pie Billikenza, metās tā skavās, pati apvija viņam rokas ap kaklu, noskūpstīja viņu un iesaucās:
— Ai, Billikenz, es visu laiku zināju, ka spēšu to izdarīt! Es taču biju varonīga, vai ne?
— Kļūda! — Kolinza skadrā balss pārtrauca viņas jūsmīgo tirādi. — Jūs visai publikai parādījāt āķus. Tiem jāpazūd piedurknē tai pašā mirklī, kad jūs tos atkabināt. Pamēģiniet vēlreiz! Un vēl kas. Kad numurs beidzas, neizrādiet uzvaras prieku. Neparādiet, cik tas īstenībā bijis viegli! Izliecieties, ka esat pārcietusi elles mokas! Izliecieties, ka esat līdz nāvei nomocīta un tūliņ zaudēsiet samaņu! Saļogieties ceļos, sagumstiet plecos! Izrādes vadītājs piesteigsies jūs satvert, pirms noģībstat. Bet jūs palīdzību noraidāt. Jūs izslejaties, it^ kā saņemot pēdējos spēkus, jo šā numura pamatā ir jūsu griba, jūsu tēraud- cietā griba, un tad pamājiet skatītājiem gaisa skūpstu un vāri, sāpīgi pasmaidiet, it kā būtu atdevusi visu, it kā jums tūliņ būtu jāliekas slimnīcā, bet jūs tomēr paklanāties skatītājiem, uzsmaidāt un sūtāt gaisa skūpstus, un skatītāji pielēks kājās un nezinās, kā jūs sumināt. Vai sapratāt mani, cienīgā? Jūs, B^l, uztvērāt, ko gribēju sacīt? Pieskatiet, lai viņa visu izdara tieši tā! Nu, vēlreiz! Sākumā, skatoties uz zirgiem, neslēpiet bailes! Pareizi! Nevienam nedrīkst pat prātā ienākt, ka jums plaukstās paslēpti āķi. Izstiepiet rokas! Sākt!
Un atkal trīstūkstoš seši simti mārciņu lielais zirgu spēks parāva uz sayu pusi tikpat lielu svaru no otras puses — un izskatījās, ka vidū stāvošo Mariju pārplēsīs pušu.
Numuru izmēģināja vēl trešo un ceturto reizi, bet Kolinzs pa to laiku aizsūtīja kādu kalpotāju uz kantori un lika atnest Delmara telegrammu. _
— Tagad rīkojieties pats tālāk, Bil, — viņš sacīja Marijas vīram, kad ar telegrammu rokā atkal atgriežas pie Maikla. — Atkārtojiet mēģinājumu vēl kādus sešus lāgus un ikreiz, kad kāds muļķa fermeris saks lielīties, ka viņam ir labāks iejūgs, tūliņ noslēdziet derības: Tas, protams, priekšlaikus jāizreklamē avīzēs. Bet pasākums ir tā vērts. Izrādes vadītājs jums palīdzēs, un jūsu iejūgs, zināms, izrādīsies labāks. Ja es būtu jaunāks un man būtu brīvs laiks, pats labprāt paceļotu ar šo numuru pa pasauli.
Mēģinājuma starplaikos Hariss Kolinzs šad tad uzmeta mirkli Maiklam un pārlasīja Delmara no Sietlas sūtīto telegrammu.
«Pārdodiet manus suņus. Jūs zināt, ko tie prot un cik tie ir vērts. Man tie vairs nav vajadzīgi. Atrēķiniet uzturu un paglabājiet atlikumu, līdz tiksimies. Man tagad ir suns, kas pārāks par visiem. Tas pārspēj visu, ko līdz šim esmu redzējis. īsts grāvējs. Drīz jūs pats viņu redzēsiet.»