Atgājis arēnas malā, Kolinzs sāka vērot Maiklu uzmanīgāk.
— Delmars bija gudrs puisis, — viņš sacīja Džonijam, kas turēja Maiklu pavadā. — Ja viņš man telegrafēja, lai pārdodu suņus, tad tas nozīmēja, ka viņš ieguvis ko labāku, un te nu ir suns, kam tas jāpierāda, turklāt tīrasiņu suns. Viņš apgalvo, ka tā esot pati pilnība. Droši vien tā arī ir; bet ko tad suns īsti prot? Savā mūžā tas nav apmetis nevienu salto, nemaz nerunājot par divkāršo. Kā tev liekas, Džonij? Palauzi galvu! Mēģini ko prātīgu izdomāt!
— Varbūt viņš māk skaitīt? — Džonijs ieminējās.
— Tādu suņu, kas skaita, ir pilna pasaule. Nu labi, pamēģināsim!
Bet Maikls, kurš tik labi prata skaitīt, liedzās savas zināšanas parādīt.
— Katram dresētam sunim jāprot staigāt uz pakaļkājām, — Kolinzs sacīja, — izmēģināsim.
Un Maiklam vajadzēja izciest pazemojošo mocību, kad
Džonijs viņu pierāva pakaļkājās, bet Kolinzs ar nūjiņu sita pa žokli un ceļiem. Maikls atkal niknumā mēģināja iekost augstākajam dievam, bet tika aiz pavadas parauts nost. Kad viņš metās virsū Džonijam, tas aukstasinīgi pacēla viņu aiz pavadas gaisā, aizžņaudzot rīkli.
— Veltīgas pūles, — Kolinzs gurdi noteica. — Ja viņš neprot staigāt uz pakaļkājām, tad nebūs arī izmantojams lēkšanai mucās. Tu varbūt būsi dzirdējis par Rutu, Džonij. Tā tikai bija kuce! Viņa lēca mucās, kur bija sadzītas naglas, — visu laiku uz pakaļkājām, nenolaižot priekš- ķepas pie zemes. Astoņās mucās pēc kārtas — no vienas ārā, otrā iekšā. Es vēl atceros, kad viņa, pie mums dzīvodama, tika apmācīta. īsta zelta dzīsla, bet Kārsons neprata ar viņu apieties, un Kriplkrīkā viņa nobeidzās ar plaušu karsoni.
— Varbūt viņš prot žonglēt šķīvjus uz deguna, — Džonijs sacīja.
— Nē, jo neprot nostāvēt pakaļkājās, — Kolinzs priekšlikumu noraidīja, — un tas arī nav nekāds kroņa numurs. Sim sunim ir sava māksla. Tas nav vienkāršs suns. Viņš dara kaut ko izcilu un dara to izcili, un mūsu uzdevums ir to izdibināt. Cik muļķīgi, ka Harijs tik bezjēdzīgā kārtā aizgājis uz viņpasauli un atstājis man minēt tādu mīklu! Vajadzēs vien pašam ar viņu noņemties. Ved viņu projām, Džonij! Uz astoņpadsmito. Vēlāk ievietosim viņu atsevišķā telpā.
26. NODAĻA
Astoņpadsmitais bija plaša telpa jeb sprosts suņu mītņu ejā, pietiekami liels, lai tur ērti varētu nometināt duci tādu īru terjeru kā Maikls. Hariss Kolinzs strādāja zinātniski. Suņiem, kas atradās Sīdarvaildas dzīvnieku skolā atpūtā vai izmitināšanā, bija radīti vajadzīgie apstākļi, lai atkoptos no sešos mēnešos vai veselu gadu pārciestajām grūtībām. Tieši tādēļ skola bija kļuvusi par ļoti iecienītu vietu, kur atstāt dresētos dzīvniekus, kad to īpašnieki aizbrauca atvaļinājumā vai uz laiku palika bez darba. Hariss Kolinzs dzīvniekus turēja tīrībā, siltumā un sargāja no infekcijas slimībām. īsi sakot, viņš ļāva tiem uzkrāt spēkus turpmākajiem ceļojumiem un cirka izrādēm.
Pa kreisi no Maikla, septiņpadsmitajā nodalījumā, dzīvoja pieci gaužām groteski apcirpti franču pūdēji. Maikls tos dabūja redzēt vienīgi tad, kad viņu veda uz arēnu vai no tās atpakaļ, bet viņš tos saoda un dzirdēja, un savā vientulībā bieži uzsāka tādu kā ņurdīgu ķīviņu ar lielāko pūdeli Pedro, kurš trupā tēloja klaunu. Pūdēji bija aristokrāti dresēto dzīvnieku vidū, un Maikla naidošanās ar Pedro nebija nopietna, to drīzāk varēja uzskatīt par rotāju. Ja viņam būtu biežāk gadījies būt ar Pedro kopā, viņi droši vien būtu sadraudzējušies. Bet garo stundu garlaicīgajā vienmuļībā viņi īsināja laiku, tīšām skaizdamies un ķīvēdamies, kaut abi sirds dzijumos apzinājās, ka tas nav īsts naids un īsts ķīviņš.
Deviņpadsmitajā nodalījumā, pa labi no Maikla, uzturējās neinteresanta, pat traģiska sabiedrība. Tie bija dažādi kranči, kurus gan turēja nevainojami tīrus un veselus, bet kuriem vēl nekas netika mācīts. Tie bija rezerves materiāls, izejviela, ko izmantot trupās, ja ievajadzējās aizstājēja vai kāds suns izkrita no ierindas. Bet tas dresūras stundās arēnā nozīmēja īstu elli. Bez tam Kolinzs ar saviem palīgiem brīvākos brīžos izmēģināja, kādiem trikiem katru no šiem suņiem varētu izmantot. Piemēram, vienu suni, kas pēc izskata atgādināja kokerspanielu, vairākas dienas no vietas centās apmācīt jāšanā — auļojot ponija mugurā, tam vajadzēja izlēkt cauri papīra stīpām un pēc tam atkal uzlēkt ponijam mugurā. Pēc vairākiem sāpīgiem kritieniem suni atrada par nederīgu šim trikam un mēģināja panākt, lai tas nobalansē uz deguna šķīvi. Kad arī tas nepadevās, šuneli iedīdīja šūpoties uz dēļa, kur tam šajā necilajā nodarbībā vajadzēja palikt divdesmit suņu aizmugurē līdz izrādes beigām.
Deviņpadsmitais nodalījums bija nemitīgu kautiņu un ciešanu vieta. Dresūrā ievainotie suņi laizīja brūces un smilkstēja, kauca vai dusmojās par mazāko nieku. Tiklīdz tur ieradās jauns suns, un tas notika bieži, jo no bara allaž atlasīja pa sunim, lai to pievienotu kādai trupai, sprostā sākās tāda plūkšanās, ka vilna putēja, līdz jaunais suns vai nu izcīnīja sev vietu, vai tika uzvarēts un bija spiests atkāpties kaktiņā, kur viņu neviens vairs neaiztika.
Maikls par deviņpadsmitā sprosta iemītniekiem neinteresējās. Tie varēja ostīties vai naidīgi ņerkstēt, cik vien gribēja, viņš nelikās ne zinis, viņa vienīgā izprieca bija un palika nebeidzamās rotaļīgās ķildas ar Pedro. Bez tam Maiklu uz arēnu veda daudz biežāk un noturēja tur ilgāk nekā pārējos suņus.
— Nespēju iedomāties, ka Harijs būtu varējis tik aplam kļūdīties ar šo suni, — sprieda Kolinzs un izmēģināja visu iespējamo, lai izdibinātu, kas īsti licis Delma- ram uzskatīt Maiklu par grāvēju, par pārāko no visiem.