Maiklam vajadzēja pārciest neiedomājamākos pazemojumus, lai Kolinzs noskaidrotu, kam viņš derīgs. Viņam lika lēkt pār šķēršļiem, staigāt uz priekškājām, jāt uz ponija, mest kūleņus, kopā ar citiem suņiem tēlot klaunu. Izmēģināja, vai viņš neprot dejot valsi; viņam sapina visas četras kājas un tad viņu raustīja, staipīja un šaustīja. Dažos mēģinājumos viņam aplika dzelkšņainu kakla siksnu, lai viņš nerautos sānis, nekluptu uz priekšu vai atmuguriski. Viņu apstrādāja ar pātagu un nūju, viņam aizsēja purnu. Viņu centās izmācīt par vārtsargu futbola sacīkstēs, kur piedalījās divas nomocītu, piekautu kranču «komandas». Viņu uzdzina kāpņu galā un piespieda lēkt uz galvas ūdenī.
Beidzot viņam gribēja iemācīt «nāves cilpu». Šaustot ar pātagu pa muguru, viņu trenca lejup pa stāvu, vaļēju reni tādā ātrumā, ka viņš, ja vien būtu īsti no sirds vēlējies, būtu aiz inerces varējis skriet pa renes iekšpusi ar galvu uz leju kā muša. Bet viņam nebija ne patikas, ne vēlēšanās, un ikreiz, ja vien jau pašā sākumā neizdevās izlēkt no renes, viņš, iekšā ietriekts, smagi vēlās ārā, allaž stipri sasizdamies.
— Man šķiet, ka Harijam bijis prātā kaut kas cits, pavisam citāds triks, — Kolinzs sacīja saviem palīgiem, kurus centās katrā mēģinājumā praktiski apmācīt, — ar šo dresūru es tikai cenšos tikt uz pēdām suņa specialitātei, kas bija zināma vienīgi nabaga Harijam.
Ja to visu būtu vēlējies viņa mīļotais dievs stjuarts, Maikls aiz mīlestības būtu piespiedies un visus šos trikus mācījies, un droši vien viņam tie padotos itin labi. Bet šeit Sīdarvaildā mīlestību nepazina, un tīrasiņu suņa daba viņam pavēlēja stūrgalvīgi pretoties un, ar varu piespiestam, nedarīt to, ko viņš priecīgu prātu būtu darījis aiz mīlestības. Un, tā kā Kolinzs nebija tīrasiņu būtne, tad viņu sadursmes pirmajā laikā bija asas un negantas. Bet Maikls ātri atskārta, ka viņam nav nekādu izredžu tajās uzvarēt. Viņš vienmēr bija nolemts sakāvei. Cīņa vēl nebija sākusies, kad viņu jau pieveica dresūras stereo- tipie likumi. Ne reizes viņam neizdevās iekost Kolinzam vai Džonijam. Un viņam bija pārāk daudz veselā saprāta, lai ielaistos cīņā, kas salauztu viņa dvēseli un miesu un beigās padarītu viņu traku. Viņš ierāvās sevī, kļuva drūms, vienaldzīgs un, kaut arī nekad gļēvi nebēga, bet, spalvu bozdams un ņurdēdams, pierādīja, ka nav salauzts un pakļauts, tomēr vairs neaizrāvās līdz dusmu izvirdumam.
Pēc kāda laika, kad ar Maiklu vairs nemēģināja jaunus trikus, viņu atbrīvoja no pavadas un no Džonija; tagad viņš tupēja arēnā pie Kolinza, kamēr Kolinzs tur uzturējās. Rūgtā pieredzē Maikls bija iegaumējis, ka jāseko Kolinzam ik uz soļa; viņš to darīja naidā un nepatikā, un pamazām viņa organisms saindējās no dziedzeru sekrēcijas, jo naida spīvums kavēja dziedzeru normālu darbību.
Fiziski tas Maiklu neietekmēja. Viņu paglāba spēks un lieliskā veselība. Taču bez sekām graujošā norise nepalika, tā sagandēja viņa prātu jeb garu, viņa smadzenes jeb dabu. Viņš aizvien vairāk noslēdzās sevī, kļuva īgns un neatsaucīgs. Kļuva garīgi nevesels. Viņš, kas allaž bija jautrs un draiskulīgs, vēl jautrākas dabas nekā viņa brālis Džerijs, sāka kļūt ļaunīgs, niķīgs un nikns. Viņam vairs negribējās rotaļāties, plosīties un skriet. Ķermenis kļuva tikpat nekustīgs un kūtrs kā smadzenes. Tādā stāvoklī nonāk arī cietumā ieslodzīti cilvēki. Garlaikots un vienaldzīgs viņš spēja stundām nostāvēt blakus Kolinzam, kamēr Kolinzs mocīja kādu krančeli, cenzdamies tam iemācīt jaunu triku.
Cik daudz šādu mocību Maiklam iznāca noskatīties! Viņš redzēja, kā_ kurtus apmāca augstlēkšanā un tāllēk- šanā. Suņi centās visiem spēkiem, bet Kolinzs un viņa palīgi gribēja panākt brīnumu — ja to var saukt par brīnumu — un spieda suņus pūlēties pari spēkiem. Kas tika darīts spēku robežās, bija dabiski. Kas gāja pāri spēku robežām, bija nedabiski, daži suņi to neizturēja, bet visiem pārējiem tas saīsināja mūžu. Kad suns, aiztriekts uz tramplīnu, lēca, tad lēcienā viņu trāpīja gara pātaga, kuru,_ šo mirkli gaidīdams, turēja rokā Kolinza palīgs, bez žēlastības to izdancinādams uz suņa muguras. Pātaga spieda suņus lēkt no tramplīna augstāk un tālāk, nekā spēki atļāva, nebaidoties no pārpūles vai kritiena, izmisīgā mēģinājumā izvairīties no pātagas cirtiena, pašauties garām, pirms pātaga iedzeļ lidojošajā ķermenī spīvi kā skorpions.
— Neviens suns nelēks tik, cik spēj, ja viņu nepiespiedīs, — Kolinzs mēdza pamācīt savus palīgus. — Un tas ir jūsu darbs. Ar to manis apmācītie lēcēji atšķiras no trupām, ko dresējuši nemākulīgi amatieri un kas izgāžas pat visnožēlojamākos provinces cirkos.
Kolinzam nekad neapnika pamācīt. Dresētājs, kas beidzis viņa skolu, palīgs, kam viņš iedeva ieteikuma vēstuli, augsti kotējās dresētāju aprindās.
— Neviens suns no laba prāta nestaigās ne uz pakaļkājām, ne uz priekškājām, — Kolinzs mēdza sacīt. — Tas neatbilst suņa ķermeņa uzbūvei. Viņš jāpiespiež to darīt — tā visa gudrība. Tas ir dresūras noslēpums. Jāpiespiež. Tas ir jūsu darbs. Jums tas jāpanāk. Kas to nespēj, nekad nebūs labs dresētājs. Lieciet to aiz auss un ķerieties pie darbal
Maikls, gan īsti neizprazdams notiekošā būtību, noskatījās, kā mūlim uzliek naglām izsistus seglus. Pirmajā dienā arēnā ienācis, resnais mūlis bija lēns un labsirdīgs. Pirms viņu atklāja Kolinza asā acs, viņš lutināts un mīļots bija dzīvojis daudzbērnu ģimenē un tur pieredzējis tikai labestību un jautrus smieklus par savu neveiklību un lempību. Bet Kolinzs bija pratis garausainajā hibrīdā saskatīt spēcīgu, veselīgu dzīvnieku, kas nodzīvos ilgu mūžu un piedevām izskatās gaužām jocīgs.