Jau pirmajā dienā arēnā viņu pārdēvēja jaunā vārdā — par Bārneju Barnato; un šai pašā dienā viņš piedzīvoja lielāko pārsteigumu mūžā. Viņam neradās ne mazākās aizdomas par dzelkšņiem seglos, jo, kamēr segli stāvēja tukši, dzelkšņi miesā nespiedās. Bet tai mirklī, kad nēģeru akrobāts Semjuels Beikons ielēca seglos, dzelkšņi iedūrās mūlim mugurā. Akrobāts to zināja un bija sagatavojies. Bet pārsteigtais Bārnejs pirmo reizi mūžā uzmeta dibenu gaisā. Spēriens bija tik spēcīgs, ka Kolinzs patikā piemiedza acis, bet Sems aizripoja soļus desmit pa arēnu.
—- Vareni! — Kolinzs nopriecājās. — Kad pārdošu mūli, varu saderēt, arī tu dabūsi angažementu šajā numurā. Tas tikai būs priekšnesumiņš! Jāsameklē vēl vismaz divi puiši, kam pietiks drosmes velties zemē tikpat labi, kā to dari tu. Pie darba! Pamēģini vēlreiz!
Un Bārnejam sākās dresūras mocības, par ko vēlāk vīram, kas viņu nopirka, Kanādas un Savienoto Valstu labākajos cirkos piedāvāja vairāk angažementu, nekā viņš spēja pieņemt. Bārneju mocīja diendienā. Naglotos seglus viņam drīz vien noņēma. Tagad nēģeris sēdās mūlim mugurā bez segliem, bet tikpat sāpes dzīvnieku piespieda mest pakaļkājas gaisā, jo dzelkšņi nu bija iedzīti ādas gabalos, kas ar siksniņu tika piestiprināti Semam pie plaukstām. Beigu beigās Bārnejs kļuva tik tramīgs, ka spērās, kolīdz cilvēks uz viņu ciešāk paskatījās. Baidīdamies no dzēlīgajām sāpēm mugurā, mūlis sāka niķoties, griezties un spert, ja vien viņam kāds tuvojās, lai uzraustos mugurā.
Ceturtās nedēļas beigās, kad bija apmācīti vēl divi akrobāti — divi baltie jaunekļi —, iestudēto triku demonstrēja slaidam franču džentlmenim ar švītīgi iezieķētām ūsām. Izrādi noskatījies, viņš bez kaulēšanās nopirka Bārneju par Kolinza prasīto cenu,, bez vārda runas nolīgdams darbā arī Semiju un abus baltos akrobātus. Kolinzs nodemonstrēja pateicīgajam pircējam triku visā spožumā — tieši tā, kā to demonstrēs cirkā, ar visiem nepieciešamajiem rekvizītiem, pats tēlodams izrādes vadītāju.
Resno, jocīgo, lādzīgo Bārneju ieveda ar tērauda trosēm nožogotā un tādām pašām trosēm apjumtā laukumā. Tur viņam noņēma apaušus. Mūlis tūliņ kļuva nemierīgs, pieglauda ausis un izskatījās visai negants.
— Iegaumējiet vienu, — Kolinzs sacīja pircējam. — Ja jūs viņu nopirksiet, jums pašam vajadzēs izrādi vadīt, tādēļ jūs nekad, itin nekad nedrīkstat pacelt roku pret viņu. Ja viņš pie tā pieradīs, jūs jebkuru brīdi, jebkuros apstākļos varēsiet iet viņam klāt un viņu savaldīt. Pēc dabas viņš ir maigs, turklāt pateicīgākais mūlis, kādu vien savā darbā esmu sastapis. Viņam jāmīl jūs un jāienīst trīs pārējie. Vēl viens brīdinājums: ja viņš tiešām no tiesas kļūst nikns un sāk kost, lieciet izraut viņam zobus un turpmāk barojiet ar kapātu barību un sautētiem graudiem. Iedošu jums visu papildvielu recepti viņa ēdienu kartei. Bet tagad — skatieties!
Kolinzs iegāja iežogojumā un sāka mīlināties ar Bārneju, kas atbildēja ar tādu pašu maigumu, vienlaikus cenzdamies izmanīties no sprosta, lai izbēgtu gaidāmajām mocībām.
— Vai redzat, — paskaidroja Kolinzs, — viņš man uzticas, jo nekad neesmu viņu durstījis. Esmu viņa žēlsirdīgais samarietis, un jūs, mūli nopircis, būsiet viņam tas pats. Un tagad demonstrēsim numuru. Jūs, protams, varēsiet to papildināt un pielāgot savai gaumei.
Meistardresētājs izgāja no iežogojuma, pagājās uz priekšu līdz iedomātai līnijai, pameta skatienu uz leju, it kā uzlūkotu orķestra ložu, pēc tam visapkārt arēnai, it kā ietverdams skatienā parteru, tad palūkojās uz galerijām.
— Dāmas un kungi! —viņš uzrunāja zāģskaidu arēnu, it kā vērstos pie pārpildīta cirka publikas. — Sis ir Bār- nejs Barnato, lielākais jokdaris mūlis, kāds jebkad dzīvojis. Viņš ir piemīlīgs kā ņufaundlendiešu kucēns — pa- raugieties …
Pagājis atpakaļ līdz trosēm, viņš pastiepa tām pāri roku, teikdams:
— Nāc šurp, Bārnej, un parādi cilvēkiem, kuru tu mīli visvairāk!
Un Bārnejs, mazos pakaviņus cilādams, iztipināja no sprosta, piegrūda purnu pastieptajai rokai, tad pietipināja vēl tuvāk, pastiepa purnu augstāk, pieskārās ar to Kolinza plecam, tad paslējās pakaļkājās, it kā grasīdamies pāri sprosta trosēm Kolinzu apkampt. īstenībā tas bija lūgums, lai Kolinzs viņu izved no sprosta un paglābj no mocībām, kas viņu tur gaida.
— Redziet, ko nozīmē, ka nekad neesmu darījis viņam pāri, —< Kolinzs teica kungam ar sazieķētajām ūsām, aizgāja atkal pie iedomātās līnijas zāģskaidās, līdz iedomātajai orķestra ložai un uzrunāja iedomāto publiku: — Dāmas un kungi! Kā jau teicu, Bārnejs Barnato ir liels jokdaris. Katrā kājā viņam ir četrdesmit stiķu, un vēl nav bijis tāda cilvēka, kas noturētos viņa mugurā sešdesmit sekundes. Pirms izsaku uzaicinājumu, gribu jūs godīgi brīdināt. Liekas — tīrais nieks, vai ne? Vienu minūti, citiem vārdiem sakot, sešdesmito daļu stundas, noturēties mīlīgajam jokdarim Bārnejam mugurā. Nāciet vien šurp, puiši, drosmīgie jātnieki! Katram, kas noturēsies mūlim mugurā minūti, es tepat uz vietas samaksāšu piecdesmit dolāru, bet par divām minūtēm — veselus piecus simtus.
Tas bija teikts Semjuelam Beikonam, kas, mīļi smaidīdams, samulsis neveikli tuvojās pa arēnu. Kolinzs, roku pretī pastiepis, it kā palīdzēja viņam pārkāpt pār arēnas barjeru.
— Vai jūsu dzīvība apdrošināta? — Kolinzs apvaicājās.
Sems smiedamies papurināja galvu.