— Kālab tad nācāt arēnā?
— Naudas dēļ, — atteica Sems, — gribu to ieguldīt savā uzņēmumā.
— Kāds uzņēmums jums ir?
— Tā nav jūsu darīšana, mister. — Pēc šiem vārdiem Sems pasmaidīja, it kā atvainodamies par nekautro atbildi, un pamīņājās. — Varbūt es gribētu sapirkties loterijas biļetes, ja būs nauda. Bet vai es naudu tiešām dabūšu? Tā ir mūsu kopīga darīšana.
— Zināms, dabūsiet, — Kolinzs atbildēja, — ja vien pratīsiet nopelnīt. Paejiet malā un mirklīti uzgaidiet! Dāmas un kungi, piedodiet, ka jūs aizkavēju, bet man patiktu, ja pieteiktos vēl kāds. Vai patiesi vairāk neviens negrib pamēģināt? Piecdesmit dolāru par sešdesmit sekundēm. Turpat dolārs par sekundi… ja izturēsiet. Vēl vairāk — maksāšu dolāru par sekundi. Sešdesmit dolāru ikvienam zēnam, vīram vai sievietei, kas noturēsies Bār- nejam mugurā vienu minūti. Nekautrējieties, dāmas! Šodien visi vienlīdzīgi. Šeit jums dota iespēja kļūt pārākām par saviem vīriem, brāļiem, dēliem, tēviem un vectētiņiem. Vecums nav šķērslis. Vecmāmiņ, vai jūs nevēlētos? — Viņš pavērsās pret kādu iedomātu ļoti vecu dāmu par- lera pirmajā rindā. — Vai redzat (tas tika teikts pircējam), esmu jums izdomājis gatavu scenāriju. Jums pietiktu ar pāris mēģinājumiem, es bez atlīdzības nododu jūsu rīcībā šo telpu, tas piederas pie pirkuma.
Pāri arēnai pienāca divi baltie akrobāti, un Kolinzs arī tiem palīdzēja pārkāpt pār iedomāto arēnas malu.
— Scenāriju varat mainīt atkarībā no pilsētas, kurā uzstāsieties, — Kolinzs paskaidroja francūzim. — Nav grūti uzzināt un iegaumēt vistālīnāko un nenozīmīgāko ciemu nosaukumus, it kā puiši būtu ieradušies no turienes.
Turpinādams sarunu ar neredzamo publiku, Kolinzs padeva zīmi izrādes sākšanai. Sema pirmais mēģinājums beidzās ātri. Vēl īsti neticis mūlim mugurā, viņš jau nolidoja zemē. Turpmākie seši mēģinājumi, aši cits aiz cita, nebija daudz labāki, tikai pēdējoreiz viņš noturējās sekundes desmit, toties gaužām jocīgā kūlenī pārvēlās Bār- ncjam pār galvu. Sems klumburoja projām no arēnas, domīgi grozīdams galvu un piespiedis roku pie it kā sāpošajiem sāniem. Tad laimi izmēģināja abi pārējie puiši.
Kā jau daždien pieredzējuši akrobāti, viņi krītot meta pārdrošus salto gan uz priekšu, gan sāniski. Ari Sems bija atžirdzis un atgriezās. Tagad viņi trijatā uzbruka Bārnejam, cenzdamies vienlaikus no visām pusēm lēkt tam mugurā. Bārnejs sacēlās paka|kājās un izspārdīja tos kā pelavas vai savēla visus vienā kamolā. Vienreiz abi baltie puiši stāvēja nomaļus it kā atpūzdamies, bet viņus no kājām notrieca Sems, kuru Bārnejs patlaban aizlidi- nāja pa gaisu.
— Neaizmirstiet, ka viņš ir īsts mūlis, — Kolinzs sacīja kungam ar iezieķētajām ūsām. — Ja kāds no publikas tiešām iedomāsies naudas dēļ pajādelēt, jo labāk. Savu tiesu viņš dabūs ātri. Tāds vēl nav piedzimis, kas noturēsies mūlim mugurā veselu minūti… ja vien nepārtrauksiet treniņus ar dzelkšņiem. Mūlim jādzīvo pastāvīgās bailēs no asajiem durstekļiem. Neizlutiniet viņu! Neļaujiet viņam aizmirst bailes! Ja kādu dienu neuzstāsieties, tad pirms izrādes katrā ziņā pāris reižu izmēģiniet, citādi var gadīties, ka viņš visu aizmirst un iznēsā pa arēnu pirmo pagadījušos muļķi, un jums numurs pagalam.
Bet ja nu notiek tā: patiešām gadās izmanīgs zellis ar veiklām rokām un kājām un, visam par spīti, turas mūlim mugurā, un minūte tūliņ būs apkārt. Tad Sems vai viens no pārējiem piemānās mūlim tuvāk un nemanot pieskaras tam ar dzelkšņaino plaukstu. Pārdrošniekam ar to pašu vakars. Jums nauda paliks kabatā, bet skatītāji smiesies, vēderus turēdami.
Un tagad galvenais numurs! Uzmanību! Publika sajūsmā beidzas vai nost. Pirmajiem — sagatavoties! Sem! Sākam!
Kamēr abi baltie puiši centās uzrausties Bārnejam mugurā no sāniem, tā piesaistot mūļa uzmanību, Sems niknuma un izmisuma uzplūdā lidot pārlidoja pār trosēm un no priekšpuses uzlēca jāšus Bārnejam uz kakla, sakrampēja rokas un kājas, bet galvu piespieda pavisam cieši klāt mūļa galvai. Bārnejs saslējās pakaļkājās, jo tā viņam bija iemācījuši daudzie mēģinājumos saņemtie dzēlieni kaklā un galvā.
— Tā ir programmas nagla, — Kolinzs paziņoja, kad Bārnejs, pakaļkājās pacēlies, ar priekškājām nevarīgi airēdamies, streipuļoja pa arēnu. — Briesmu nekādu. Atmuguriski viņš negāzīsies. Mūļi ir pārāk gudri dzīvnieki. Un, pat ja ta notiktu, Sems ļaus viņam gāzties, bet pats laikus nolēks nost.
Kad priekšnesums beidzās, Bārnejs labprāt jāva uzlikt apaušus un paklausīgi gāja līdzi pie francūža.
— Viņš dzīvos ilgi — paskatieties uz viņu labi, — Kolinzs sacīja, turpinādams tirdzniecisko darījumu. — Numurs ir bagāts — ar četru cilvēku piedalīšanos, jūs ieskaitot, bez tam vēl mūlis un kāds muļķis no publikas. Varat sākt kaut vai rit, un pieci tūkstoši, ko par to prasu, ir smieklīgi zema cena.
Francūzis, izdzirdis summu, saminstinājās.
— Lai runā skaitļi, — turpināja Kolinzs. — Jūs varat noslēgt līgumu vismaz par tūkstoš divsimt dolāriem nedēļā, un astoņi simti jums paliks skaidrā. Ar sešu nedēļu ienākumiem jums pirkuma summa segta. Bet angažements jums būs uz simt nedēļām, un publikai ir tad vēl neapniks. Man gribētos būt jaunākam un brīvākam. Es pats labprāt ar šo numuru dotos pasaulē un kļūtu bagāts.
Un Bārnejs tika pārdots un aizgāja no Sīdarvaildas dresūras skolas mūžīgā dzelkšņu verdzībā, lai sagādātu jautrību un smieklus izpriecu cienītājiem visās pasaules malās.
27. NODAĻA
— Galvenais, Džonij, ir tas, ka tu nedrīksti mīlēt suni, ja dresē viņu skatuvei, tā ir atšķirība starp suni un sievieti, — Kolinzs pamācīja savu palīgu. — Tu jau pats zini, kā ir ar suņiem. Ar mīlestību tu viņam iemāci gulties, ripināties, izlikties par beigtu un citas tamlīdzīgas blēņas. Un tad tu vienā jaukā dienā gribi to nodemonstrēt saviem draugiem, bet tas notiek sunim neierastos apstākļos, suns uztraucas, kļūst muļķīgs un nedara nekā. Gluži kā bērns. Arī bērni sabiedrībā zaudē galvu, aizmirst visu, ko iemācījušies, un iegāž tevi.