Выбрать главу

Uz skatuves suņiem jārāda īsti triki, tādi, kas tiem nepatīk, tādi, kas tiem riebjas. Varbūt suns tobrīd nejū­tas labi — ir saaukstējies, īdzīgs vai vispār nav omā. Ko tu darīsi? Atvainosies publikai? Starp citu, arēnā pro­gramma ieplānota stingri noteiktās laika robežās. Izrāde sākas ar zvanu, un tev atkarībā no līguma jāuzstājas ar vienu un to pašu numuru septiņas reizes dienā. Tātad taviem suņiem jābūt pastāvīgā gatavībā. Tur nelīdz glau­dīšana, lūgšanās un pierunāšana. Ir tikai viena iespēja. Tev viņiem jāiemāca, ka panāksi to, ko esi nodomājis.

—   Un suņi nav muļķi, — Džonijs piebilda, — viņi saprot, kad ar viņiem runā nopietni, kad ne.

—   Protams. — Kolinzs piekrītoši pamāja. — Tai paša mirklī, kad tu piekāpsies, viņi kļūst nevērīgi darbā. Kļūsti tikai pieļāvīgs, un tu tūliņ redzēsi, cik ātri tavi suņi sāk strādāt ar kļūdām. Tev jātur viņi pastāvīgās bailēs. Ja tu to nedarīsi, arī suņi nekā nedarīs — un tu varēsi līdz mūža beigām diedelēt īslaicīgus angažementus no­males cirkos.

Pēc pusstundas Maikls, kaut arī nesaprata ne vārda, dabūja noklausīties otru lekciju, ko skolotājs nolasīja citam māceklim:

—   Vislabāk ir strādāt ar krančiem, Cārlz. Darbam ne­der neviens tīrasiņu suns, ja vien tas pēc dabas nav gļēvulis, jo tieši ar drosmi tīrasiņu suņi atšķiras no kran­čiem vai jaukteņiem. Viņi, tāpat kā tīrasiņu zirgi, ir tem­peramentīgi. Viņi ir jūtīgi un lepni. Un lepnums ir viņu vislielākais ļaunums. Vari man ticēt. Esmu dzimis dresē­tāju ģimenē un pats visu mūžu šīs gudrības pētījis. Un man ir panākumi. Bet panākumus esmu guvis tikai tādēļ, ka PROTU amatu. Paturi prāta! PROTU.

Krančiem ir vēl viena priekšrocība — tie dārgi ne­maksā. Tev nav jāraizējas, ja kādu nomoki līdz nāvei. Par nieka naudu viegli dabūsi jaunu. Arī mācīt tos ir daudz vieglāk. Tiem bez pūlēm var iedzīt bailes no dieva dusmības. Ar tīrasinīgajiem ir posts. Tos ar dieva dus- mību iebiedēt nav iespējams.

Sadod tādam krancim, cik ādā lien, — un ko viņš darīs? Viņš rāpos uz vēdera, nolaizīs tev rokas un pa­klausīgi izpildīs visu, ko vien tu pavēlēsi. Kranči ir vergi suņu ciltī. Viņiem trūkst drosmes, un sunim, kas uzstā­jas, drosme nav vajadzīga. Mums vajag, lai viņi bītos. Bet iesukā tīrasinīgo un paskaties, kas notiks. Dažreiz tie nobeidzas. Pats esmu redzējis tādus izlaižam garu. Un, ja tie arī paliek dzīvi, kas no tā par labumu? Tie kļūst stūrgalvīgi vai ļauni, dažkārt stūrgalvīgi un ļauni. Rei­zēm tie nekā cita vairs nejēdz kā niknumā mesties virsū un kost. Tu vari viņu dauzīt līdz nāvei, viņš tikpat tev kodīs, trakās dusmās putas šķiezdams. Bet daži gluži vienkārši spītīgi ievelkas sevī. Tie ir visnederīgākie. Es to saucu par pasīvo pretestību. Viņi nepretojas, necīnās.

Tu vari viņus sist, kamēr atstiepj kājas, bet nenieka nepanāksi. Viņi līdzinās pirmajiem kristiešiem, kas ļāva, lai tos dedzina sārtā vai izvāra eļļā. Viņiem ir savi uz­skati, un tu, kaut izstiepies, tos negrozīsi. Drīzāk viņi nobeigsies … Un nobeidzas ari. Man tādi ir bijuši. Esmu mācību dabūjis … un nācis pie atziņas, ka ar tīrasinīga- jiem nav ko ielaisties. Viņi tevi nomocīs līdz nāvei. Viņi pieveiks tevi. Tu viņus nemūžam. Ar viņiem tu tikai zaudēsi laiku un nervus, turklāt viņi ir dārgi.

Piemēram, šis pats terjers. — Kolinzs pamāja uz Maiklu, kas stāvēja dažus soļus atstatu, apātiski vēro­dams, kas notiek arēnā. — Viņš ir ļoti dižciltīgs un tādēļ nekam neder. Nekad neesmu viņu pienācīgi noslānījis un to arī nedarīšu. Tas būtu velti izšķiests laiks. Ja tu pā­rāk uzstāsi, viņš pretosies. Un cīņā dabūs galu. Bet viņš ir pārāk saprātīgs, lai ielaistos cīņā, ja tu viņu nepiespie­dīsi. Taču, ja nebūsi pietiekami stingrs, viņš paliks, kāds ir, un nedarīs nekā. Es jau sen būtu no viņa atbrīvojies, ja nedomātu, ka Delmaram taisnība. Nabaga Harijs zi­nāja, ka sunim ir izcils talants un specialitāte, un man jāprot to izdibināt.

—   Varbūt viņš strādā ar lauvām, — Čārlzs ieteicās.

—   Pēc tāda, kas bītos no lauvām, viņš neizskatās, — Kolinzs piekrita. — Bet kādu īpašu triku viņš varētu de­monstrēt ar lauvām? Iebāzt galvu lauvam rīklē? Nekad neesmu dzirdējis par suni, kas to darītu, bet doma nav peļama. Varētu pamēģināt. Gandrīz visu citu jau esam izmēģinājuši.

—   Mums ir vecais Hannibals, — Čārlzs sacīja, — Seila Sinkera trupā viņam bija numurs kopā ar sievieti, kas bāza galvu viņam mutē.

—   Vecais Hannibals kļuvis īdzīgs, — Kolinzs iebilda, — jau sen es viņu vēroju un domāju, ka jātiek no viņa vaļā. Katrs dzīvnieks uz vecumu var zaudēt sajēgu, īpaši savvaļas zvēri. Viņi taču nedzīvo dabisku dzīvi. Ja tāds zvērs sāk trakot, tad beigas. Jāzaudē visa ieguldītā nauda, un, ja neesi pieredzējis dresētājs, tas var maksāt pat dzī­vību.

Un Maikls tiešām būtu izmēģināts ar Hannibalu un zaudējis galvu lauvas milzu rīklē, ja viņu laikus nebūtu izglābis labvēlīgs liktenis — nejaušība. Tikko Kolinzs bija beidzis runāt, pie viņa piesteidzās lauvu un tīģeru uzraugs un ātri sāka kaut ko stāstīt. Ziņotājs bija gadus četrdesmit vecs cilvēks, bet izskatījās vismaz divdesmit gadus vecāks. Seja viņam bija vienās dziļās, stateniskās grumbās, it kā tās būtu nikna zvēra nagu ieplēstas, ne­vis paša rakstura iezīmētas.