— Vecais Hannibals jūk prātā, — tāds bija viņa ziņojuma galvenais saturs.
— Blēņas, — noteica Hariss Kolinzs, — jūs pats kļūstat vecs. Viņš ņēmis virsroku pār jums, vairāk nekā. Nāciet visi līdzi! Pārtrauksim darbu uz piecpadsmit minūtēm, un jūs dabūsiet noskatīties izrādi, kādu skatītāji nav redzējuši nevienā arēnā. Tādai izrādei varētu noslēgt līgumu jebkurā cirkā par desmit tūkstošiem … tikai ne uz ilgu laiku. Vecais Hannibals no aizvainojuma pārāk drīz atstieptu pekas. Ejam! Visi! Piecpadsmit minūšu pārtraukums!
Un Maikls sekoja savam pašreizējam — visbargākajam saimniekam, kas vadīja savu kalpotāju un Sīdarvaildas apmeklētāju — profesionālo dresētāju —■ procesiju. Visi zināja, ka Hariss Kolinzs rīko izrādes ļoti reti un tikai cirka profesionāļu izlasei.
Lauvu un tīģeru uzraugs, kurš pats ar sava rakstura nezvēra nagiem bija izvagojis sev seju, bailīgi iečinkstē- jās, skatīdamies, kā principāls sagatavojas ieiešanai Han- nibala krātiņā; viņš, proti, apbruņojās vienīgi ar slotas kātu.
Hannibals bija vecs, taču tika uzskatīts par lielāko lauvu nebrīvē, un mute viņam vēl bija pilna zobu. Lauva, smagnēji šūpodamies, staigāja pa krātiņu no viena gala līdz otram, kā to parasti dara gūstā dzīvojoši zvēri, ja negaidot ierauga ārpus krātiņa sapulcējamies skatītājus. Taču viņš nelikās gar tiem ne zinis, tikai soļoja, lāgiem pašūpoja galvu un, līdz krātiņa galam nonācis, veikli apmetās apkārt un izskatījās tā, it kā viņš būtu kaut ko nolēmis un cieši apņēmies to katrā ziņā izpildīt.
— Tā viņš darās jau divas dienas, — činkstēja uzraugs, — kolīdz pieiet tuvāk, viņš grasās kampt. Paskatieties, kā viņš aplaimoja mani. — Uzraugs pacēla labo roku, paradīdams skrandās, saplēsto abu kreklu piedurknes un sarkanās, asiņainās švīkas, kur zvēra nagi bija saplosījuši ādu. — Un es nemaz nebiju krātiņā. Viņš man iecirta caur režģiem, kad gatavojos krātiņu tīrīt. Un ja vēl būtu ierēcies, vai. Bet viņš neizdod ne skaņas, tikai drasē šurp un turp.
— Kur atslēga? — noprasīja Kolinzs. — Labi. Ielaidiet mani iekšā! Pēc tam aizslēdziet krātiņu un izvelciet atslēgu. Pazaudējiet to, aizmirstiet, metiet prom! Man laika netrūkst, gan sagaidīšu, lai jūs mani izlaistu.
Un Hariss Kolinzs, sīkais «spalvas svara» vīriņš, kas dzīvoja nāves bailēs, ka viņa bērnu māte var uzmaukt viņam galvā šķīvi ar karstu zupu, visu savu kalpotāju un viesu acu priekšā iegāja krātiņā, apbruņots vienīgi ar slotaskātu. Vēl vairāk — viņam aiz muguras aizslēdza durvis, un, tikko iegājis krātiņā, viņš, nenolaizdams no Han- nibala vienaldzīgo, bet modro skatienu, atkārtoja pavēli — lai izņem atslēgu.
Reizes piecas sešas lauva vēl pārstaigāja krātiņu, nepagodinādams ienācēju ar uzmanību. Bet, kad tas atkal pagrieza muguru un aizsoļoja uz krātiņa viņu galu, Kolinzs nostājās lauvam tieši ceļā un palika stāvam. Pagriezies un ieraudzījis, ka ceļš aizsprostots, Hannibals pat neierēcās. Tikai muskuļi zem zīdainās ādas saspringa, un lauva gatavojās uzbrukt šķērslim savā ceļā. Taču Kolinzs jau agrāk par lauvu zināja, ko zvērs darīs, un uzbruka pirmais — iecirta tam ar slotaskātu pa jutīgo purnu. Hannibals iešņākdamies parāvās atpakaļ un pacēla vareno ķetnu belzienam. Vēlreiz viņu pārsteidza belziens pa degunu un piespieda atkāpties.
— Viņš ir jāpiespiež nodurt galvu uz leju, tad esam droši, — meistardresētājs paskaidroja klusa, saspringtā balsī. — Ak tu negribi? Še tev!
Hannibals pārskaities, lēcienam pieplacis, bija pacēlis galvu. Kārtējais sitiens pa purnu tomēr piespieda viņu galvu noliekt, un zvēru karalis ar purnu pie zemes rāpās atpakaļ, nejauki šņākdams un rēkdams.
— Uzmanību! — uzsauca Kolinzs, sekodams lauvam un ar sitieniem pa purnu piespiezdams to aizvien ātrāk kāpties atpakaļ. — Cilvēks ir valdnieks tādēļ, ka viņam ir galva un ka viņš spēj to izmantot domāšanai, — Kolinzs pamācīja skatītājus, — jāprot tikai panākt, lai galva valda pār ķermeni, tā ir visa gudrība, jāprot par vienu domu aizsteigties zvēram priekšā un tad attiecīgi jārīkojas. Paskatieties, kā es pieveikšu lauvu! Zvērs nav tik varens, cik pats sevi varenu iedomājas. Man tikai jāaiz- steidzas priekšā viņa nākamajam solim. Un to izdarīs sļotaskāts. Skatieties!
Viņš aizdzina zvēru līdz krātiņā galam, visu laiku sizdams tam pa purnu, tā piespiežot lauvu turēt galvu uz leju.
—Un tagad es viņu iedzīšu kaktā.
Un Hannibals šņākdams, rēkdams un sprauslādams, galvu plecos ierāvis un ar priekšķepām cenzdamies atvairīt uzmācīgo slotaskātu, paklausīgi atkāpās krātiņa kaktā, sakņupa tupus un, sāpju mocīts, mēģināja sarauties kamolā, aizņemt ar vareno augumu iespējami mazāk vietas. Purnu viņš visu laiku turēja nodurtu lēcienam nepiemērotā stāvoklī. Tad viņš lēni pacēla galvu un nožāvājās. Tā kā šī kustība bija nesteidzīga un Kolinzs žāvas bija paredzējis, tāpat kā visu laiku bija paredzējis katru Han- nibala nākamo soli un nākamo domu, tad lauvas purns šoreiz izgāja sveikā.
— Pieveikts, — Kolinzs paziņoja, pirmo reizi ierunādamies žirgtā balsī, kurā vairs neskanēja saspringums. — Kad lauva cīņas karstumā nožāvājas, varat būt droši, ka tam dusmas pārgājušas. Lauva ir saprātīgs zvērs. Es viņu piespiedu būt saprātīgam, citādi viņš nežāvātos, bet trakotu un mestos man virsū. Viņš zina, ka ir uzvarēts, un nožāvādamies grib man pateikt tikai vienu: «Es kapitulēju. Dieva dēļ — liec mani mierā! Man briesmīgi sāp purns. Es labprāt tevi saplosītu, bet nespēju. Darīšu visu, ko gribi, būšu drausmīgi labiņš, tikai liec manu nabaga sāpošo degunu mierā!»
Bet cilvēks ir valdnieks un nedrīkst tik lēti piekāpties. Jums viņam jāpierāda līdz galam, ka kungs esat jūs. Neapmierinieties ar zvēra kapitulāciju! Lieciet viņam izdzert zāles un nolaizīt karoti! Pavēliet, lai viņš noskūpsta jūsu kāju, ko uzliksiet viņam uz kakla, piespiežot viņu pie zemes! Pavēliet noskūpstīt koku, kas viņu sitis! Skatieties!