Un Hannibals, lielākais nebrīvē dzīvojošais lauva ar veselu zobu pilnu muti, sagūstīts tad, kad jau bija pilnīgi pieaudzis, zvēru karalis, smieklīgā slotaskāta un sīkā vīriņa piespiests, atkāpās vēl dziļāk kaktā un sarāvās vēl mazāks. Kūkumu uzmetis, visus muskuļus lēcienam sasprindzinājis, viņš glābdamies ierāva galvu vēl dziļāk plecos, balstīdams svaru galvenokārt uz elkoņiem un aizsargādams nabaga purnu ar lielajām ķetnām, kas ar vienu triecienu būtu varējušas izdzēst Kolinza dzīvību kā sveci.
— Var jau būt, ka viņš izliekas, — sacīja Kolinzs, — bet tikpat es viņam pavēlēšu noskūpstīt ir manu kāju, ir slotaskātu. Uzmanību!
Viņš pacēla kreiso kāju — nevis ar lēnu, piesardzīgu, bet ar ātru un enerģisku kustību nolika to lauvam uz kakla. Slotaskātu viņš turēja gatavu sitienam — atkal par vienu soli priekšā lauvas nākamajam solim un par vienu domu priekšā lauvas nākamajai domai.
Hannibals tiešām rīkojās tā, kā bija paredzēts. Viņš strauji pacēla galvu, atpleta milzīgo rīkli ar baltajiem ilkņiem, kurus kāroja iecirst slaidajā, zīda zeķē ietērptajā potītē tieši virs lēzenās kurpes. Taču zobi kājā ne- iecirtas. Tie vēl nepaguva par atstatuma piektdaļu pietuvoties kājai, kad slotaskāts, to vien gaidījis, trāpīja lauvam pa purnu, piespiežot to noslīgt atpakaļ pie zemes un paslēpties aiz ķetnām,
— Lauva nav traks, — Kolinzs sacīja, — un zina, cik nu viņam vispār tās zināšanas, ka es tomēr zinu vairāk nekā viņš un ka viņš tagad ir pilnīgi un galīgi uzvarēts. Ja lauva būtu traks, viņš neapjēgtu nekā, arī es nespētu aprēķināt, ko viņš darīs, un tad es būtu viņam nagos, bet manas iekšas izšķaidītas pa visu krātiņu.
Viņš sāka bakstīt Hannibalu ar slotaskātu un, tikko pabakstījis, pacēla to sitienam. Un lielais lauva gulēja zemē, bezspēcīgi rēkdams un pēc katras piebakstīšanas paceldams purnu mazliet augstāk, līdz pēdīgi sarkanā mēle izšāvās no zobu starpas un nolaizīja kurpi, kas valdonīgi spieda viņa kaklu, un pēc tam nolaizīja arī slotaskātu, kas viņu bija dauzījis.
— Nu tu būsi labiņš? — Kolinzs jautāja, paberzdams ar kāju Hannibala kaklu.
Hannibals nespēja novaldīties, neizrēkdams savu naidu.
— Būsi labs un paklausīgs? — Kolinzs vēlreiz noprasīja, uzspiezdams kāju stingrāk uz lauvas kakla.
Un Hannibals vēlreiz pacēla purnu un ar sarkano mēli nolaizīja plāno kurpi un slaido, zīda zeķē ietērpto potīti, kuru būtu varējis sašķaidīt ar vienu vienīgu zobu sacir- tienu.
28. NODAĻA
Vienu draugu Maikls tomēr ieguva Sīdarvaildas daudzo dzīvnieku vidū, un tā bija neparasta, sāpīga draudzība. Viņa draudzeni sauca par Sāru, un tā bija maza, zaja pērtiķīte no Dienvidamerikas, šķiet, jau kopš dzimšanas histēriska un nikna, bez mazākās humora izjūtas. Maikls, iedams kopā ar Kolinzu, šad tad viņu bija sastapis arēnā gaidām savu kārtu mēģinājumam. Kaut gan Sāra nespēja vai negribēja nekā darīt, viņai tomēr joprojām pūlējās iemācīt kādu triku vai ari lika piedalīties citu — spējīgāku artistu numuros.
Taču viņas dēļ vienmēr izcēlās sajukums un nekārtība; vai nu viņa bez mitas tērgāja un spiedza aiz bailēm, vai arī uzsāka kautiņu ar citiem trupas dalībniekiem. Tiklīdz viņai gribēja likt kaut ko darīt, viņa sāka nikni protestēt; bet, ja mēģināja viņu piespiest ar varu, viņas brēcieni un spiedzieni tā satrauca pārējos dzīvniekus arēnā, ka nebija iespējams strādāt.
— Nav vērts noņemties, —• Kolinzs beidzot nosprieda, — mēs viņu iekļausim nākamajā pērtiķu orķestrī.
Tas bija visļaunākais, visdrausmīgākais liktenis, kāds varēja piemeklēt dresētu pērtiķi, — spēlēt orķestrī nozīmēja kļūt par bezspēcīgu marioneti, kuru ar publikai neredzamām auklām, piesietām aiz tievām stieplēm, rausta un grūsta aizkulisēs paslēpušies cilvēki visu priekšnesuma laiku.
Taču ar Maiklu Sāra iepazinās, pirms viņai uzbruka šī nelaime. Pirmoreiz sastopoties, mazais, spiedzošais dēmons spēji uzbruka Maiklam, draudot viņam ar zobiem un nagiem. Bet Maikls, jau dziļi iegrimis apātijā, tikai mierīgi palūkojās viņā, nesabozdams uz muguras ne matiņu un pat nesaspicēdams ausis. Nākamajā mirklī, nelikdamies pērtiķienes histērisko izlēcienu ne redzam, viņš aizgrieza galvu. Tas Sāru pagalam pārsteidza. Ja Maikls būtu meties pretī, ieņurdējies vai kaut kā citādi izrādījis niknumu un pretestību, kā to darīja pārējie suņi, kad viņa šādā pašā veidā tiem uzbruka, viņa būtu sākusi ķērkt un spiegt un sacēlusi kājās puspasaules, brēcot pēc palīga un piesaucot visus tuvākos cilvēkus par lieciniekiem nepelnītajam uzbrukumam, kas viņai jāpiedzīvo.
Bet Maikla neparastā izturēšanās radīja viņā izbrīnu. Viņa piesardzīgi pagājās sunim tuvāk — šoreiz bez ļauna nodoma; un zēns, kas viņu veda, palaida tievo ķēdīti vaļīgāk.
«Jācer, ka suns pārlauzīs viņai sprandu,» viņš ļaunīgi nodomāja, jo ienīda Sāru no visas sirds; viņš sapņoja strādāt ar lauvām un ziloņiem, nevis nojēgties par gu- vernantī mazajaī, kašķīgajai pērtiķienei, no kuras tikpat nebija nekāda labuma.
Un, tā kā Maikls par viņu neinteresējās, Sāra pati sāka interesēties par Maiklu. Vispirms viņa tam pieskārās, bet drīz vien apvija abas rociņas Maiklam ap kaklu un pieglauda savu galvu viņējai. Ar to pašu mirkli sākās nebeidzamā stāstīšana. Ik dienu, sastapusi Maiklu arēnā, viņa to apskāva un klusi vienā laidā, neapklusdama pat, lai ievilktu elpu, stāstīja viņam, šķiet, savas dzīves stāstu. Vismaz izklausījās tā, it kā viņa stāstītu par visām bēdām, postu un nelaimēm, kas viņai jācieš. Tās bija nebeidzamas žēlabas, droši vien viņa sūkstījās arī par veselību, jo nemitīgi šķaudīja un klepoja; likās, ka Sārai sāp krūtis, jo viņa allaž mēdza pie tām piespiest plaukstu. Dažbrīd viņa tomēr pārtrauca žēlabaino sūdzēšanos un izturējās pret Maiklu gaužām mīlīgi, čubinājās ap viņu un maigi, klusi kaut ko dudināja.