Tā bija pirmā un vienīgā sirsnība, ko Maikls pieredzēja Sīdarvaildā, turklāt Sāra vienmēr bija mīļa, nekad viņam neieknieba, nekad neplēsa viņu aiz ausīm. Ari viņai Maikls bija vienīgais draugs; Maikls gaidīt gaidīja tikšanos ar pērtiķīti rīta mēģinājumu laikā, kaut arī katra tikšanās beidzās ar sadursmi, jo Sāra neganti pretojās savam uzraugam, kad tas viņu veda projām. No klaigām un spiegšanas viņas protests pārgāja činkstoņā un smilk- stos, kamēr visi apkārt stāvošie puiši smējās par pērtiķie- nes un īru terjera mīlas romānu.
Taču Hariss Kolinzs akceptēja un pat atbalstīja viņu draudzību.
— Šitie abi rūgumpodi varen labi sader kopā, — viņš sacīja, — un tas viņiem abiem nāk par labu. Viņi atraduši dzīvē mērķi, un tas allaž stiprina veselību. Bet pieminiet manus vārdus — vienā jaukā dienā pērtiķiene sunim tā sados, ka draudzība pārvērtīsies traģēdijā.
Pēdējos vārdus viņš izteica pravieša balsī, un, kaut arī Sāra Maiklam nekā ļauna nenodarīja, likteņa grāmatā jau bija ierakstīta diena, kad viņu draudzība patiesi beidzās ar traģēdiju.
— Roņi, piemēram, ir ļoti gudri, -r- Kolinzs atkal viendien improvizēja lekciju vairākiem mācekļiem. — Izrādes laikā viņi vienā gabalā jābaro ar zivīm. Kā nedod zivi, viņi vairs nestrādā un beigta balle. Suņus nevar pielabināt ne ar kādiem kārumiem, turpretī sivēns viegli piedabūjams pie paklausības, ja jums piedurknē paslēpta pudelīte ar pienu.
To visu jums vajag atcerēties un pamatīgi pārdomāt. Kā jums šķiet — vai varētu piespiest šos kurtus strādāt, pasolot tiem gaļas gabalu? Nekā, viņi paklausa vienīgi pātagai! Palūkojieties uz Biliju Grīnu! Viņam nav citas iespējas, kā šunelim iemācīt šo triku. Ar mīlestību viņš nemūžam nekā nepanāks. Ir tikai viens ceļš — piespiest.
Bilijs Grīns tobrīd dresēja sīku, sprogainu nenosakāmas cilmes sunīti. Atrazdamies uz skatuves, viņš allaž izraisīja sajūsmu, kad izvilka no kabatas mazu sunīti, kurš izpildīja oriģinālu triku. Iepriekšējais šunelis bija lauzis mugurkaulu un nobeidzies, tagad viņš tā vietā apmācīja citu. Dresētājs satvēra mazo dzīvnieciņu aiz pakaļkājām, pasvieda gaisā, kur tam, puskūleni apmetušam, vajadzēja ielēkt saimnieka plaukstā ar galvu uz leju, nostāties uz priekšķepiņām, nobalansējot ķermeni un pakaļkājas gaisā. Dresētājs atkārtoja triku bez mitas, allaž no jauna saķerdams sunīti aiz pakaļkājām un likdams tam mest kūleni. Sunītis, bailēs sastindzis, veltīgi nopūlējās izpildīt prasīto. Nekad tam neizdevās noturēt līdzsvaru. Dažreiz tas sabruka turpat plaukstā, dažreiz tikko nenokrita zemē, bet vienreiz tomēr nogāzās tik smagi uz sāniem, ka palika guļam bez elpas. Saimnieks, izmantojot atpūtas brīdi, noslaucīja sviedrus no sejas, bet drīz vien sāka bakstīt šuneli ar kurpes purngalu, līdz tas grīļodamies piecēlās.
— Tāda suņa vēl pasaulē nav bijis, kas būtu ar mieru iemācīties šo triku par piesolītu gaļas kumosu, — Kolinzs turpināja, — tāpat kā vēl nav piedzimis suns, kas staigās uz priekškājām, ja vien to nepiespiedīs, visu laiku bliežot ar stibu pa pakaļkājām. Nu, piemēram, šis pats triks. Tam vienmēr ir milzīgi panākumi. īpaši sievietēm tas traki iet pie sirds: iedomājieties, cik jauki, cik burvīgi, — mīļotais saimnieks izvelk sunīti no kabatas, un tas viņam tik bezgalīgi uzticas, ka ļauj, lai to svaida pa gaisu. Uzticēšanās un mīlestība? Ne velna! Šunelim iedzītas nāves bailes, tas viss.
Tomēr publikai milzīgi patīk, ja dresētājs šad tad izvelk no kabatas kādu kārumu un pacienā dzīvnieku. Vienīgi šim nolūkam noder kārumi, bet arī tāds paņēmiens, protams, jāizmanto. Skatītājiem patīk domāt, ka dzīvniekiem uzstāšanās sagādā prieku, ka tie tiek apčubināti un lutināti un ir ar mieru saimnieka labā atdot dzīvību. Lai dievs mums visiem žēlīgs, ja publikai kādreiz būtu atļauts ielūkoties aiz kulisēm! Visus dresēto dzīvnieku priekšnesumus aizliegtu jau nākamajā dienā, un mēs varētu kārt ubaga kuli kaklā.
Bieži vien jāķeras pie nežēlīgas pamācīšanas pat arēnā, publikas acu priekšā. Vismanīgāk publiku prata muļķot Lotija, neesmu redzējis viņai līdzīgu. Viņa strādāja ar dresētiem kaķiem. Savus kaķus viņa mīlēja līdz neprātam — publikai redzot, un īpaši tad, ja priekšnesumā kaut kas sametās. Ko viņa darīja? Paņēma kaķīti rokās un noskūpstīja. Un, atpakaļ vietā nolikts, kaķis izdarīja visu, kā nākas, bet muļķa publika plaukšķināja, kamēr plaukstas jēlas, suminot viņas piemīlību un humānismu. Skūpstīt kaķi? Ne prātā! Viņa tam iekoda purniņā.
Elinora Pavalo iemācījās šo gudrību no Lotijas un izmantoja darbā ar toiterjeriem. Un cik suņu arēnā nestrādā ar dzelkšņainām siksnām ap kaklu! Veikls dresētājs uzcirtis sunim pa purnu tā, ka publikā neviens to nepamanīs. Jāiedzen bailes! Sunim jāzina, kas viņu sagaida pēc izrādes beigām, ja nestrādās, un tas viņos uztur možu garu.
Atcerieties kapteini Robertsu un viņa lielos dalmatīnie- šus, kas gan nebija gluži tīrasinīgi. Viņam piederēja apmēram ducis niknāko suņu, kādus jebkad esmu redzējis. Tie divus lāgus bija šeit izmitināšanā. Bez rungas pie tiem neviens nevarēja ieiet. Par kopēju norīkoju meksikāņu puisi. Tas arī nebija vakarējais. Bet suņi notrieca viņu zemē un bezmaz aprija. Dakteris sašūstīja viņu četrdesmit vietās un sagrūda pilnu ar Pastēra poti pret trakumsērgu. Taču viņš vēl šobaltdien pieklibo ar kreiso kāju, tos suņus pieminēdams. Kad es jums saku, tie tikai bija zvēri! Un tomēr ikreiz, priekškaram paceļoties, kapteinis Ro- bertss apbūra skatītājus jau pirmajā mirklī. Viss suņu bars lēkāja viņam apkārt, izskatījās, ka tie nezina, ko darīt, lai izrādītu savu bezgalīgo mīlestību. Vai suņi tiešām viņu mīlēja? Tie viņu ienīda. Pats savām acīm redzēju, kā viņš šeit, Sidarvaildā, gāja krātiņā ar rungu rokā un dauzīja viņus kā pelavmaisus. Skaidrs, ka suņi viņu nemīlēja. Bet viņš izmantoja vecveco numuru — anīsa smaržu. Viņš sabāza pilnas kabatas ar anīseļļā samērcētiem gaļas kumosiņiem. Taču šāds triks ir efektīgs tikai ar ļoti lieliem suņiem. Ar parastu kranču baru tas būtu izska-