Выбрать главу

lījies smieklīgi. Turklāt galveno kapteinis Robertss nepa­nāca ar anīseļļu, bet gan ar nūju. Viņš pats bija īsts zvērs.

Viņš aizvien apgalvoja, ka dresūras māksla ir māksla iedzīt dzīvniekos bailes. Viens no viņa palīgiem man vē­lāk izstāstīja kādu diezgan riebīgu gadījumu no kapteiņa Robertsa prakses. Viņiem Losandželosā bijis mēnesis brīva laika, un kapteinim Robertsam iešāvusies galvā ideja iemācīt suni nobalansēt sudraba dolāru uz šampanieša pudeles kakla. Padomājiet paši un mēģiniet iztēloties šādu triku! Asistents man stāstīja, ka kapteinis nobeidzis tik­pat daudz suņu, cik rungu, — pavisam nomocījis sešus suņus. Viņš tos iepircis par smiekla naudu, un, kā viens nobeidzies, tā jauns jau bijis vietā. Ar septīto suni triks beidzot izdevies. Suns tiešām iemācījies nobalansēt do­lāru uz šampanieša pudeles kakla. Un nobeidzies nedēļu pēc pirmās uzstāšanās. Abscesi plaušās no pārāk lielas dauzīšanas.

Jaunības dienās pazinu kādu angli. Tas strādāja ar ponijiem, pērtiķiem un suņiem. Viņš mēdza kost pērtiķiem ausī, un beidzot viņam izrādes laikā vajadzēja tikai iz­likties, ka grasās kost, lai pērtiķi tūliņ pārstātu niķoties un sāktu strādāt. Viņam piederēja liela šimpanze, trupas galvenā zvaigzne. Tā prata zibenīga ātrumā četrreiz no vietas apmest kūleni, jājot pilnos auļos uz ponija, bet, lai to panāktu, šimpanzi vajadzēja divreiz nedēļā pama­tīgi noslānīt. Taču reizēm kāviens izrādījās pārāk spēcīgs, pērtiķis sasirga un vairākas dienas nevarēja uzstāties. Saimnieks problēmu tomēr atrisināja. Viņš ne pārāk stipri iepēra šimpanzi ikreiz pirms izrādes, tā teikt, deva tai pērienu nogaršot. Un tas līdzēja, kaut gan daudzos citos gadījumos pērtiķi saniķojas un vispār nestrādā.

Tai pašā dienā Hariss Kolinzs pārdeva vērtīgu infor­māciju kādam lauvu īpašniekam, kuram tā bija ļoti ne­pieciešama. Viņš pašreiz nestrādāja un ar saviem trim lauvām bija apmeties Sīdarvaildā. No publikas viedokļa viņa priekšnesums bija satraucošs, pat baismīgs; likās, ka lauvas rēkdami lec virsū slaidai neliela auguma dāmai, kas ar tiem strādāja, likās, zvēri teju, teju viņu saplosīs un viņa tos valda vienīgi ar drosmi un mazu jājampāta- dziņu.

— Nelaime tā, ka lauvas pārāk pieraduši, — īpašnieks sūdzējās, — Aisedorai vairs neizdodas tos nokaitināt. Tiem apnicis uzstāties.

—   Zinu, — Kolinzs pamāja, — lauvas ir veci un galīgi salauzti. Piemēram, vecais Sārks. Savā laikā viņam ausīs sašaudīts tik daudz tukšu patronu, ka viņš kļuvis pavi­sam kurls. Selimam temperaments aizgāja līdzi zobiem. To viņam izdarīja portugālietis, kas viņu trenēja Bārnuma un Beileja cirkam. Vai esat par to dzirdējis?

—   Jā, un daudzkārt pārdomājis, — lauvu īpašnieks nogrozīja galvu, — tas būs bijis viens traks numurs.

—   Traks gan. Portugālietis to izdarīja ar dzelzs stieni. Selims bija sliktā omā un atvēzēja ķetnu pret viņu, bet viņš belza lauvam ar dzelzs stieni, kad zvērs bija pa- pletis rīkli rēcienam. Viņš pats man to stāstīja. Selima zobi esot grabēdami izbiruši uz grīdas — kā domino kau­liņi. Bet viņam nevajadzēja to darīt. Viņš iznīcināja lielu materiālu vērtību. Par to viņu atlaida no darba.

—   Mani trīs lauvas vairs nav gandrīz nekā vērts, — žēlojās īpašnieks. — Viņi vairs negrib draudīgi rēkt un grasīties uzbrukt Aisedorai. Bet tieši tas numurā ir gal­venais. Šādam finālam vienmēr bija labi panākumi. Sa­kiet — ko lai iesāku? Atsacīties no numura? Iegādāties jaunus lauvas?

—   Aisedorai ir drošāk strādāt ar vecajiem, — Kolinzs sacīja.

—   Pārlieku droši, — piebilda Aisedoras vīrs. — Pro­tams, ar jauniem lauvām arī man pašam būtu daudz vai­rāk darba un atbildības. Bet mums taču no kaut kā jā­dzīvo, un tomēr no šā numura, šķiet, būs jāatvadās.

Kolinzs papurināja galvu.

—   Ko jūs ar to gribat teikt, vai jums ir kas padomā? — lauvu īpašnieks ieinteresēts jautāja.

—   Jūsu lauvas labi iejutušies nebrīvē un dzīvos vēl ilgus gadus, — Kolinzs iesāka, — turpretim ar jauniem lauvām it viegli varat pievilties. Tie varbūt neizturēs vai neizpratīs triku, un jūs esat pagalam. Jums tikai vaja­dzētu uzklausīt manu padomu …

Meistardresētājs apklusa, un lauvu īpašnieks jau vēra muti jautājumam.

—   Padomu, kurš jums maksās, teiksim, trīssimt do­lāru, — Kolinzs pabeidza teikumu.

—   Viens pats padoms? — sarunu biedrs aši noprasīja.

—   Toties garantēju drošu iznākumu. Cik jums būtu jasamaksā par jauniem lauvām? Pieņemot manu padomu, jums rodas iespēja ar trīssimt dolāriem nopelnīt krietnu

naudu. Padoms ir gaužām vienkāršs, varu to pateikt tri­jos vārdos, kas nozīmētu simt dolāru par vienu vārdu.

—   Pārāk dārgi, — lauvu īpašnieks atteica, — mums jānopelna iztika.

—   Man arī, — Kolinzs sacīja, — tādēļ jau es šo darbu strādāju. Es esmu speciālists, un jūs maksājat speciālis­tam honorāru. Jūs būsiet mēms aiz brīnumiem, kad dzir­dēsiet, cik tas vienkārši; un es patiesi nesaprotu, kā jums pašam tas nav ienācis prātā.