— Bet ja nu nelīdzēs? —« lauvu īpašnieks šaubījās.
— Ja nelīdzēs, jums nevajadzēs maksāt.
— Nu labi, sakiet arī!
— Ievelciet krātiņā elektrību, — sacīja Kolinzs.
Sākumā lauvu īpašnieks nesaprata, tad viņam pamazām
atausa gaisma.
— Jūs domājat? …
— Tieši tā, — Kolinzs pamāja, — un nevienam tas nav jāzina. To lieliski var izdarīt ar baterijām. Jūs tās ierīkosiet krātiņa grīdā. Un Aisedorai atliks vienīgi vajadzīgajā brīdī uzkāpt uz slēdža; un, kad strāva lauvām iešausies kājās, tie plosīsies un rēks uz nebēdu, un, ja tā nenotiks, atdošu atpakaļ ne tikai jūsu trīs simtus, bet piemaksāšu vēl otrus trīs klāt. Es zinu, ko runāju. Esmu redzējis tā darām, un iznākums vēl nekad nav pievīlis. Lauvas lēkā kā pa karstiem ķieģeļiem. Tie palecas uz augšu, bet, tikko tiek atpakaļ zemē, saņem jaunu spērienu. Jums tikai vajadzēs viņus pieradināt pamazām, — Kolinzs brīdināja. — Parādīšu, kā jāierīko pievadi. Sākumā baterijām jābūt pavisam vājām, pēc tam jākļūst arvien stiprākām, līdz izrādes beigām strāvas stiprums visu laiku jākāpina. Lauvas nekad pie tā nepierādīs. Līdz pat mūža beigām tie spriņģos tikpat moži kā pirmajā reizē. Nu, ko teiksiet par to!
— Padoms ir trīs simtus vērts, — lauvu īpašnieks piekrita, — un es būtu priecīgs, ja mācētu savu naudiņu tik viegli nopelnīt.
29. NODAĻA
— Laikam vajadzēs taisīties no viņa vaļā, — Kolinzs teica Džonijam. — Droši vien Delmaram bija taisnība, apgalvojot, ka viņš ir pārāks par visiem, bet es neprotu to izdibināt.
To Kolinzs sacīja pēc tam, kad viņam atkal bija iznākusi cīņa ar Maiklu. Maikls, īdzīgāks nekā jebkad, piedevām bija kļuvis arī nikns un gandrīz neizaicināts uzbruka cilvēkam, ko ienīda, un, lai arī vienmēr cieta neveiksmi, viņam tomēr izdevās iecirst zobus nīstajā pretiniekā, par ko saņēma vairākus belzienus pa žokļiem.
— Ļoti iespējams, ka šis suns ir īsta zelta dzīsla, — Kolinzs prātoja, — bet, lai mani pakar, neprotu atrast ceļu uz to. Viņš kļūst ar katru dienu neciešamāks. Paskaties uz viņu! Par ko viņš man tagad uzbruka? Es viņam nekā ļauna nedarīju. Drīz viņš kļūs tik negants, ka sāks uzbrukt pat policistiem.
Pēc brītiņa pie Kolinza pienāca viens no viņa pansionāriem, cirtains jauneklis, kas Sīdarvaildā trenēja trīs dresētus leopardus cirka numuram, un lūdza Kolinzu pagādāt viņam erdelterjeru.
— Man palicis viens pats, — viņš paskaidroja, — un bez diviem suņiem es nejūtos drošs.
— Kas tad notika otrajam? — meistardresētājs apvaicājās.
— Mans lielākais leopards Alfonso šorīt kļuva negants un briesmīgi apstrādāja suni. Man nekas cits neatlika kā izbeigt viņa mokas. Nabags bija uzšķērsts kā zirgs vēršu arēnā. Bet mani viņš ar to izglāba. Ja nebūtu bijis tā suņa, man būtu klājies plāni. Alfonso aizvien biežāk uznāk tādi melnie brīži. Šis jau ir otrais suns, kuru viņš nogalina, gribēdams uzbrukt man.
Kolinzs papurināja galvu.
— Erdelterjera man nav, — viņš sacīja, bet tad ieraudzīja Maiklu. — Pamēģiniet šo īru terjeru, — viņš ieteica. — Pēc dabas tie diezgan līdzīgi erdeļiem. Diezgan tuvu rada.
— Es gan uzticos tikai erdeļiem, kad jāstrādā ar plēsoņām, — leopardu dresētājs iebilda.
— īru terjeri strādā ar lauvām. Piemēram, šis. Pavērtējiet augumu un svaru! Un, ticiet man, drosmes viņam netrūkst. Viņš nenobīsies ne no kā. Izmēģiniet! Es jums viņu aizdošu. Ja suns jums derēs, pārdošu to par lētu naudu. Iru terjers ar leopardiem būs kaut kas jauns.
— Ja viņš ar lielajiem kaķiem meklēs kašķi, tad var atvadīties no dzīves, — Džonijs sacīja Kolinzam, kad leopardu dresētājs aizveda Maiklu,
— Ko lai dara, arēna varbūt zaudēs spožu zvaigzni,— Kolinzs noteica, plecus paraustīdams, — bet vismaz man viņš būs no kakla nost. Ja suns kļūst par tadu rugum- podu, ar viņu ir cauri. Ar tādu nekas vairs nav iesākams. Man tādi gadījušies arī agrāk.
Un Maiklu aizveda iepazīties ar Džeku, pie dzīvības palikušo erdelterjeru, un sākt kārtējo mēģinājumu ar leopardiem. Lielajos, plankumotajos kaķos Maikls uzreiz nojauta mūžsenu ienaidnieku un vēl nebija iedzīts krātiņā, kad kakla āda nervozi saspringa un uz muguras katrs matiņš saslējās. Mirklis, kad krātiņā ieveda jaunu suni, bija satraukuma pilns visiem notikuma līdzdalībniekiem. Cirtainais leopardu dresētājs, kurš afišās dēvējās par Raulu Kaslemonu, bet draugu vidū tika saukts par Ralfu, jau atradās krātiņā. Ar viņu kopā tur bija erdelterjers, bet ārpusē stāvēja vairāki ar dzelzs pīķiem un garām dakšām apbruņoti vīri. Šos ieročus, kas tika turēti gatavībā, viņi ik pa brīdim iegrūda pa režģu starpu krātiņā, lai biedētu leopardus, kurus pret pašu gribu spieda mēģināt priekšnesumu.
Par Maikla nelūgto ierašanos zvēri jau pirmajā mirkli izrādīja sašutumu sprauslādami, garās astes šaudīdami un gatavodamies lēcienam. Taču dresētājs tūliņ uzsauca asu komandu un pacēla pātagu, bet ārpusē stāvošie vīri pacēla pīķus un biedējot stūma tos pa režģu starpu krātiņā. Leopardi, rūgtā pieredzē iepazinuši dzelzs garšu, palika pieplakuši guļam, sprauslāja un nikni kulstīja astes.
Maikls nebija gļēvulis, viņš neslēpās, glābiņu meklēdams, cilvēkam aiz muguras. Bet viņš bija arī pārāk saprātīgs, lai pats uzbruktu milzīgajiem radījumiem. Viņš tikai, spalvu sabozis, stīvām kājām pārslāja šķērsām pāri visam krātiņam, pagriezās tieši pret bīstamajiem zvēriem un tikpat stīvi aizgāja atpakaļ un nostājās blakus Dže- kam, kas sasveicinādamies viņu laipni apostīja.
— Tas ir īstais, — dresētājs nomurmināja nervozi saspringtā balsī, — to viņi nenobeigs.