Situācija bija gaužām saspīlēta, un Ralfs izturējās ļoti piesardzīgi, neatļāvās straujas kustības un visu laiku paturēja acīs gan leopardus un suņus, gan ārpusē stāvošos vīrus ar pīķiem un dakšām. Viņš piespieda mežonīgos kaķus piecelties un pašķirties. Paklausot viņa komandai, Džeks iegāja leopardu vidū, bet Maikls neaicināts — no brīvas gribas viņam sekoja. Tāpat kā Džeks, viņš visu laiku ļoti uzmanīgi vēroja apkārtni.
Viens leopards — Alfonso — piepeši Maiklam nikni uzšņāca. Suns nesatrūkās, tikai vēl vairāk saboza spalvu, atžņieba zobus un klusi ieņurdējās. Tai pašā mirklī Alfonso draudošā tuvumā parādījās pirmais dzelzs pīķis — un leoparda dzeltenās acis pārmijus paraudzījās uz Maiklu un uz pīķi, un zvērs neuzbruka.
Pirmā diena bija visgrūtākā. Pēc tam leopardi pieņēma Maiklu, tāpat kā bija pieņēmuši Džeku. Nekādu mīlestību un laipnību, protams, ne viena, ne otra puse neizrādīja. Maikls drīz saprata, ka šeit cilvēki un suņi nostājušies pret kaķiem un ka cilvēkiem un suņiem jāturas kopā. Ik dienu viņš stundu vai divas pavadīja krātiņā, vērojot mēģinājumu, kurā viņam un Džekam vienīgais darbs bija modri stāvēt sardzē. Lāgiem, kad leopardi likās labākā prātā, Ralfs pat sadrošināja abus suņus apgulties. Toties citās dienās viņš visu laiku uzmanīja, lai suņi būtu ik mirkli gatavi mesties starp viņu un iespējamiem uzbrucējiem.
Pārējo laiku Maikls pavadīja savā plašajā nodalījumā kopā ar Džeku. Viņi tika labi aprūpēti, kā jau visi dzīvnieki Sīdarvaildā, tika bieži sukāti un turēti tīrībā. Džekam bija tikai trīs gadi, un šādam vecumam viņš bija ļoti rāms. Vai nu viņš nekad nebija pratis rotaļāties, vai arī bija pilnīgi aizmirsis, kā to dara. No otras puses, viņš bija labsirdīgs un miermīlīgs un neatbildēja, kad Maikls sākumā gribēja uzsākt ķildu. Arī Maikls drīz vien pārtrauca agresīvos mēģinājumus un labprāt pacieta mierīgo kopdzīvi. Viņi nekādi neizrādīja savu draudzību. Tomēr abiem suņiem patika stundām gulēt nomodā, baudot vienam otra tuvumu.
Dažkārt Maikls dzirdēja Sāru kaut kur tālumā ar kādu strīdamies un raidām saucienus, kas nepārprotami bija domāti viņam. Reiz viņai izdevās izbēgt no uzrauga un sastapt Maiklu, kad tas nāca ārā no leopardu krātiņa. Ar spalgu prieka spiedzienu tā metās Maiklam ap kaklu, cieši piekļāvās un ķērcošā balsī sāka histēriski sūdzēt bēdas, kas viņai uzbrukušas ilgajā atšķirtības laikā. Leopardu dresētājs iecietīgi viņiem atļāva brītiņu pakavēties kopā. Bet Sāras uzraugs atrāva pērtiķīti nost, lai gan tā cieši turējās Maiklam ap kaklu, visu laiku spiegdama kā negudra. Kad beidzot viņus izšķīra, Sāra mežonīgā niknumā uzklupa savam uzraugam, kas nepaguva viņu laikus satvert aiz kakla siksnas, un dziļi iekoda tam īkšķī un rokas locītavā. Sī aina varen sasmīdināja visus skatītājus, bet Sāras spiedzieni un brēcieni tā satrauca leopardus, ka tie sprauslādami nikni metās krātiņa režģos. Kad Sāru nesa projām, viņa klusi, žēli raudāja kā līdz sirds dziļumiem sasāpināts bērns.
Kaut arī Maiklam bija labi panākumi darbā ar leopardiem, Rauls Kaslemons tomēr viņu no Kolinza neatpirka. Pagāja vēl dažas dienas, un tad kādu rītu rēkoņa un milzīga kņada zvēru sektorā sacēla kājās visu arēnu. Uztraukums, kas sākās ar revolvera šāvieniem, drīz pārņēma visus. Lauvas sāka rēkt un daudzie suņi neprātīgi riet. Visus mēģinājumus pārtrauca, jo dzīvnieki bija pārāk uzbudināti, lai koncentrētos darbam. Vairāki vīri — viņu vidū arī Kolinzs — aizskrēja zvēru novietnes virzienā. Sāras uzraugs nometa zemē pavadu un skrēja līdzi.
— Varu saderēt, ka tas ir Alfonso! — Kolinzs uzsauca palīgam, kas skrēja kopā ar viņu. — Ralfam klāsies plāni.
Kad Kolinzs pieskrēja, gandrīz viss jau bija beidzies un tuvojās kulminācija. Kaslemonu pašreiz vilka ārā no krātiņa, un Kolinzs pieskriedams redzēja, kā vīri viņu nomet zemē, lai pagūtu aizcirst krātiņa durvis. Krātiņā uz klona drausmīgā cīņā bija saķērušies Alfonso, Džeks un Maikls — tādā kamolā, ka bezmaz nevarēja atšķirt, kas tur īsti cīnās. Cilvēki lēkāja ārpusē ap krātiņu, bakstīja kamolu ar pīķiem, cenšoties cīkstoņus izšķirt. Krātiņa tālākajā kaktā abi pārējie leopardi laizīja brūces, šņāca un sita ar ķetnām pa dzelzs pīķiem, kas tiem liedza piedalīties kautiņā.
Sāras ierašanās un notikumi, kas tai sekoja, norisinājās dažās sekundēs. Vilkdama līdzi pavadu, mazā, zaļā pērtiķīte, astainā sievišķīgā būtne, kas pazina mīlestību un histēriju un bija attāla rada cilvēku cilts sievietēm, zibenīgi uzrausās pa dzelzs režģiem un pa režģu starpu iespiedās krātiņā. Tai pašā mirklī kamols uz klona pajuka. Spēcīgs trieciens, kas varēja viņu arī sašķaidīt, Maiklu iesvieda krātiņa tuvākajā kaktā, un viņš palika tur guļam, mēģināja pietraukties kājās, tomēr turpat atkal sabruka, jo no stipri sakostā un saplosītā pleca aumaļām tecēja asinis. Sāra vienā lēcienā bija viņam klāt, apskāva viņu abām roķelēm un kā māte bērnu piespieda pie plakanajām, spalvainajām krūtīm. Kad Maikls centās atbrīvoties no skavām un nostāties uz sakostās priekškājas, Sāra viņu skarbā maigumā izbāra un visiem spēkiem centās atturēt no kautiņa, vienlaikus niknumā zibošām acīm raidīdama negantus lāstus leopardam.
Sānos iespiedies dzelzs pīķis lielo leopardu saniknoja vēl vairāk. Viņš trieca pīķim ar ķetnu, bet, kad nespēja to atvairīt, metās tam virsū un iekodās ar zobiem dzelzī. Ar nākamo lēcienu viņš ieklupa krātiņa režģos un ar vienu ķetnas vēzienu pārplēsa roku uzraugam, kas viņu bija bakstījis ar pīķi. Pīķis nokrita zemē, un ievainotais atlēca sānis. Alfonso drāzās atpakaļ pie Džeka — nožēlojama pretinieka, kas tobrīd vairs tikai elsa un raustījās agonijā.