Maikls tomēr kaut kā bija nostājies uz trim veselajām kājām un visiem spēkiem mēģināja atraisīties no Sāras apskāviena un steberēt uz priekšu. Satracinātais leopards jau gatavojās lēcienam, kad viņu atkal aizkavēja dzelzs pīķis. Šoreiz viņš tūliņ bruka virsū cilvēkam un tādā negantībā ieķērās režģos, ka sadrebēja viss krātiņš.
Piesteidzās vēl citi vīri ar dzelzs pīķiem, bet Alfonso nebija savaldāms. Sāra redzēja zvēru tuvojamies un spiedza, cik spalgi vien spēja. Kolinzs izrāva kādam palīgam no rokas revolveri.
— Nešaujiet! — iekliedzās Kaslemons, sagrābdams Kolinza roku.
Leopardu dresētājs bija briesmīgi apstrādāts. Viena roka viņam nevarīgi karājās gar sāniem, bet no ievainojuma galvā acīs tecēja asinis; viņš centās tās noslaucīt pret Kolinza plecu, lai kaut ko spētu saredzēt.
— Leopards pieder man, — viņš pretojās, — un ir simt slimu pērtiķu un nīgru īru terjeru vērts. Gan mēs arī viņus izvilksim no krātiņa! Ļaujiet… Lūdzu, vai kāds neizslaucītu man acis, es nekā neredzu. Esmu izšāvis visas tukšās patronas. Vai kādam vēl nav dažas?
Vienu mirkli Sāra gribēja iespraukties starp Maiklu un leopardu, kuru vēl joprojām atturēja dzelzs pīķi, bet nākamajā mirklī pagriezās tieši pretī milzu kaķa atplestajai rīklei, it kā ar saviem spiedzieniem cerētu uzbrucēju iebiedēt vai atturēt.
Maikls, vilkdams pērtiķiem līdzi, ņurdēdams, saboztu spalvu pameimuroja uz trim kājām pāris soļu uz priekšu, taču ievainojums plecā bija tik smags, ka suns pakrita. Un tad Sāra paveica savu varoņdarbu. Ārprāta niknuma iekliegdamās, viņa ielēca drausmīgajam kaķim tieši purna, plēsdama un skrāpēdama ar visām četrām, bet ar zobiem iekozdamās tam ausī. Pārsteigtais leopards pacēlās pakaļkājās un ar priekšķetnām pūlējās noraut mazo velnēnu, kas neparko nelaidās vaļā.
Mazās, zaļās pērtiķītes cīņa un dzīve ilga tikai sekundes desmit. Bet Kolinzam ar to pietika, lai atgrūstu krātiņa durvis, satvertu Maiklu aiz pakaļkājas un izrautu ārā.
30. NODAĻA
Ja Sīdarvaildā ķirurģiskā palīdzība Maiklam būtu sniegta nevērīgi un rupji, kā to bija darījis Delmars, suns dzīvs nebūtu palicis. īsts prasmīgs un drosmīgs ķirurgs izdarīja viņam operāciju, kas drīzāk gan atgādināja vivi- sekciju, jo, lāpīdams sakropļoto plecu, atļāvās tādus paņēmienus, kādus nemūžam nebūtu atļāvies, ja operējamais būtu cilvēks, bet Maiklam tie izglāba dzīvību.
— Klibs viņš paliks uz visiem laikiem, — sacīja ķirurgs, slaucīdams rokas un nolūkodamies uz Maiklu, kas gulēja nekustīgs, gandrīz no galvas līdz astei ieģipsēts. — Brūcēm, kuru ir ļoti daudz, drīz jāsāk dzīt. Ja viņam ceļas temperatūra, nelieciet velti mocīties. Cik tāds suns ir vērts?
— Viņš nekā neprot, — Kolinzs atbildēja. — Aptuveni piecdesmit dolāru, bet tagad droši vien ne tik. Klibam sunim nekā vairs nevar iemācīt.
Taču dzīve pierādīja, ka abi viri kļūdījušies. Maiklam nebija lemts palikt klibam uz visu mūžu, kaut gan arī vēlākajos gados plecs bija jutīgs un miklā laikā viņš tiešām viegli piekliboja. Viņam bija nolemts celties cenā un kļūt par pirmā lieluma zvaigzni, kā Harijs Delmars to tika pareģojis.
Pagaidām viņš vēl daudz apnicīgas dienas dabūja nogulēt ģipsī, tomēr temperatūra visai augstu nesacēlās. Viņš tika priekšzīmīgi kopts. Taču tas netika darīts aiz sirsnības un mīlestības. Slima dzīvnieka rūpīga kopšana ietilpa Sīdarvaildas sistēmā, kas šai iestādei sagādāja lielisku slavu. Arī tad, kad Maiklam noņēma ģipsi, viņš nevarēja klausīt instinkta balsij un aplaizīt brūces, jo viņu joprojām turēja prasmīgi nosaitētos apsējos. Kad noņēma arī tos, nebija vairs brūču, ko laizīt; tikai dziļi plecā vēl mēnešiem smeldza sīva sāpe.
Hariss Kolinzs vairs nepūlējās Maiklam kaut ko iemācīt un kādu dienu aizdeva viņu par statistu artistu pārim, kam trupā trīs suņi bija nobeigušies ar plaušu karsoni.
— Ja derēs, varēsiet viņu dabūt par divdesmit dolāriem, — Kolinzs sacīja trupas īpašniekam Viltonam Dei- visam.
— Bet ja nosprāgst? — Deiviss jautāja.
Kolinzs paraustīja plecus.
— Asaras viņa dēļ neliešu. Viņam nav iespējams nekā iemācīt.
Kad Maikls, būrī iesprostots, furgonā aizbrauca no Sī- darvaildas, viņam bija gaužām maz cerību vēl kādreiz turp atgriezties, jo Viltonam Deivisam cirka ļaužu aprindās bija nelāga slava par nežēlīgu apiešanos ar suņiem. Par suni, kas prata kādu sevišķi vērtīgu triku, viņš vēl cik necik rūpējās, bet vienkāršie statisti bija tik lēti, ka nelikās pūliņu .vērti. Tie maksāja no trim līdz pieciem dolāriem gabalā. Ar Maiklu bija vēl ļaunāk — Deivisam viņš nemaksāja nekā. Ja Maikls nobeigtos, Deivisam vienīgi vajadzētu sameklēt jaunu suni vietā.
Jaunās dēkas sākums Maiklam nelikās pārāk grūts, nomocīja vienīgi šaurais būris, kurā viņš nevarēja piecelties kājās un kurš braucot lēkāja un kratījās, tā ka sadziju- šais plecs atkal sāka neciešami sāpēt. Ceļojums nebija tāls — tikai līdz Brūklinai, kur viņu nogādāja otrās šķiras teātrī, jo Viltons Deiviss bija otrās šķiras dresētājs, kas nekad netika nevienā lielā cirkā.
īstās mocības šaurajā būrī sākās tad, kad Maiklu ienesa lielā telpā virs skatuves un nolika kopā ar apmēram divdesmit tādos pašos būros ieslodzītiem suņiem. Tā bija nožēlojama sabiedrība — izmocīti, visu dzīvesprieku zaudējuši kranči. Daudziem bija jēlas galvas, kur bija trāpījuši Deivisa belzieni. Jēlumus neviens neārstēja, bet grims, ar ko jēlumus aizzieda izrāžu laikā, sadzīšanu nepavisam neveicināja. Daži suņi negaidot žēli iegaudojās, un pēc maza brītiņa visi pārējie sāka neganti riet, it kā tas būtu vienīgais mierinājums, kas viņiem būra šaurībā atlicis.