Vienīgi Maikls nekad nepiedalījās šai korī. Viena no Viņa grūtsirdības raksturīgākajām iezīmēm bija tā, ka viņš jau sen vairs nerēja. Viņš bija kļuvis pārāk nesabiedrisks, lai ar rejām izpaustu savu noskaņojumu; viņš nepiebiedrojās arī tiem īdzīgajiem suņiem, kas nemitīgi ņurdēja un caur būru režģiem žņieba zobus cits uz citu. Alaikla depresija bija tik dziļa, ka viņam vairs negribējās pat naidoties. Viņš vēlējās tikai vienu: lai viņu liek mierā; un pirmajās četrdesmit astoņās stundās viņu patiesi lika mierā.
Viltons Deiviss ar savu trupu bija ieradies pārāk agri — piecas dienas pirms jaunās programmas sākšanās. Gribēdams izmantot brīvo laiku, lai apciemotu sievas radus Ņūdžersijā, viņš nolīga kādu skatuves strādnieku, kuram vajadzēja paēdināt un padzirdīt suņus. Strādnieks to arī būtu darījis, ja vien nelaimīgā kārtā nebūtu sakāvies ar bāra īpašnieku,, ja kautiņā viņam nebūtu ielauzts galvaskauss un viņš nebūtu ātrās palīdzības ratos aizvests uz slimnīcu. Lai nelaime būtu pilnīga, teātri uz trim dienām slēdza, jo ugunsdzēsības iestādes pieprasīja izdarīt kaut kādu sīku pārbūvi.
Telpā, kur atradās suņi, neviens neiegāja, un pēc dažām stundām Maikls sāka just izsalkumu un slāpes. Laiks ritēja, un slāpes nomāca izsalkumu. Kad iestājās tumsa, suņi rēja un gaudoja bez mitas, bet garajās nakts stundās šo troksni nomainīja smilksti un žēla kaukšana. Vienīgi Maikls neizlaida ne skaņas un klusēdams pacieta visas mokas.
Atausa otras dienas rīts; gausi vilkās stundas līdz nākamajai naktij; un otrās nakts tumsa izraisīja tādas drausmas, ka to dēļ vien vajadzētu aizliegt dresēto dzīvnieku izrādes visas pasaules cirkos un gadatirgu būdās. Nav zināms, vai Maikls sapņoja vai bija pusnemaņā, bet, lai būtu kā būdams, viņš pārdzīvoja vēlreiz gandrīz visu savu agrāko dzīvi. Viņš atkal bija kucēns un rotaļājās uz mistera Hagina mājas plašajām terasēm Merindžas plantācijā vai kopā ar Džeriju zagās gar džungļu malu uz upes krastu uzglūnēt krokodiīiem; mācījās no mistera Hagina un Boba, atdarinot Bidiju un Terensu, uzskatīt melnos cilvēkus par zemākiem un nicināmiem dieviem, kas pastāvīgi jāuzrauga.
Uz šonera «Eiženija» viņš burāja kopā ar kapteini Kellaru, savu otro saimnieku, bet Tulagi ostas krastā iemīlējās stjuartā, kam bija burvja rokas, un kopā ar to un Kveiku aizbrauca tvaikonī «Makembo». Galvenais viņa vīzijās bija stjuarts uz kuģu un cilvēku fona, kur mijās Vecais Jūrnieks, Simons Nišikanta, Grimšovs, kapteinis Dons un sīkais, vecais Ā Mojs. Parādījās arī Skrepss un Kokijs, mazais, drosmīgais, pūkainais dzīvības kamoliņš, kurš tik vīrišķīgi nodzīvoja savu īso mūžu šai pasaulē. Maiklam likās, ka no vienas puses, cieši pieķēries, viņam ausī kaut ko čivina Kokijs, bet no otras puses viņu apskāvusi Sāra un nemitīgi tērgā, stāstīdama savu nebeidzamo bēdu stāstu. Un pēdīgi viņš atkal juta pie ausu pamatnēm pieskārāmies mīļotā stjuarta maigos burvja pirkstus.
— Man gan dzīvē nelaimējas, — Viltons Deiviss gaudās, nolūkodamies uz saviem suņiem, kamēr gaiss vēl trīcēja no viņa lāstiem.
— Tā iet, ja uzticas piedzērušam skatuves strādniekam, — nesatricināmā mierā atteica viņa sieva. — Es nebrīnīšos, ja mums tagad apsprāgs puse suņu.
— Nav laika pļāpāt, — apskaities nošņācās Deiviss, nomezdams svārkus. — Nu tikai, mīļā, pie darba! Jāsagatavojas uz visļaunāko. Visvairāk viņiem vajadzīgs ūdens. Pieliešu veselu toveri.
Kaktā pie krāna viņš pietecināja spaini pēc spaiņa un salēja ūdeni lielā cinkotā skārda vannā. Izdzirduši ūdeni guldzam, suņi sāka smilkstēt, ņaukstēt un ņerkstēt. Dažs ar pietūkušo mēli centās nolaizīt Deivisam roku, kad viņš tos citu pēc cita rava ārā no būriem. Vārgākie rāpus uz vēdera aizlīda pie vannas, bet spēcīgākie grūda tos nost. Visiem vietas nepietika, un stiprākie laka pirmie grūstīdamies, ņurdēdami, zobus žņiebdami. Viens no pirmajiem pie ūdens tika Maikls, kozdams citiem un pats saņemdams kodienus, tomēr izmanījās ātri ielakt dzīvinošo valgmi. Deiviss lēkāja suņiem apkārt, pasperdams ar kāju dažu malā, lai visi dabūtu padzerties. Sieva viņam palīdzēja, gaiņājot suņus ar slotu. Tā bija īsta moku un sāpju elle, jo, kad ūdens bija cik necik atveldzējis izkaltušās rīkles, suņi atkal pilnā balsī sāk ņaukstēt un kaukt par savām sāpēm un ciešanām.
Vairāki suņi bija pārāk vārgi, lai aizvilktos līdz traukam, tādēļ Deiviss ūdeni pienesa tiem klāt, lēja un šļakstīja mutē. Likās, tiem nekad nebūs gana. Bezspēkā suņi pakrita kur kurais, taču ik pa brītiņam viens otrs aizrā- poja līdz vannai, lai padzertos vēl. Deiviss pa to laiku bija iekūris uguni un sabēris lielā katlā kartupeļus.
— Te jau smird kā sesku alā, — misis Deivisa ieteicās, uz mirkli apturējusi pūderslotiņu, ar kuru pašreiz apstrādāja degunu. — Zini, mīļais, mums viņus vajadzēs izmazgāt.
— Tev taisnība, dārgumiņ, — vīrs piekrita, — jo drīzāk, jo labāk. Tas mums jāizdara, kamēr kartupeļi vārās un dzisīs. Es viņus noberzīšu, bet tu izslaucīsi. Atceries plaušu karsoni un slauki labi rūpīgi!
Mazgāšana notika ātri un nesaudzīgi. Paķēris tuvāko suni, Deiviss to iemērca vannā, no kuras suņi tikko bija dzēruši. Ja suņi baidījās vai centās pretoties, Deiviss uz- belza tiem pa galvu ar beržamo suku vai dzelteno ziepju gabalu, ar ko viņš tos mazgāja. Katram sunim pietika ar pāris minūtēm.