— Dzer, nolādētais, temp, ja tev ticis par maz, — Deiviss šķendējās, grūzdams suņus ar galvu netīrajā ūdenī.
Likās, viņš vaino pašus suņus par viņu riebīgo izskatu un kraupainumu un uzskata to visu par personisku apvainojumu.
Maikls nepretojās, kad viņu iebāza vannā. Viņš saprata, ka mazgāšana ir nepieciešama un parasti tiek uzspiesta ar varu, kaut gan Sīdarvaildā tas notika daudz kārtīgāk, nemaz nerunājot par Kveiku un stjuartu, kas peldināšanu padarīja par mīlestības izpausmi. Viņš pacietīgi izturēja bēršanu, un viss būtu beidzies labi, ja Deiviss nebūtu pagrūdis viņu zem ūdens. Maikls strauji izcēla galvu no ūdens un draudīgi ieņurdējās. Sitienam paceltā roka ar lielo suku palika pusceļā, un Deiviss pārsteigumā iesvilpās.
— Oho! — viņš iesaucās. — Paskaties, mīļumiņ, kas mums te pagadījies! īru terjers, kuru es dabūju no Kolinza. Nekam nederīgs. Kolinzs pats to teica. Statists. Lien ārā! — viņš pavēlēja Maiklam. — Šoreiz tev pietiks, mister Sumpurni! Bet vari nešaubīties — drīz tu no manis dabūsi tā, ka tev zaļš gar acīm nogriezīsies.
Kamēr kartupeļi dzisa, misis Deivisa ar skarbiem brīdinājuma saucieniem valdīja izsalkušos suņus. Maikls drūmā noskaņā apgūlās nomaļus un neklupa barā arī tad, kad suņiem atļāva ķerties pie kartupeļiem. Deiviss atkal lēkāja bara vidū, triekdams projām stiprākos un alkatīgākos.
— Ja viņi sāks kauties pēc tam, kad esam tik daudz viņu labā darījuši, tad tikai gāz pa ribām, mīlulīt, — viņš pamācīja sievu, — Se tev! Vai vēl līdīsi, vēl! — viņš uzbļāva lielam, melnam sunim, nikni iesperdams tam ar kāju pa sāniem. Dzīvnieks sāpēs iekaucās, aizbēga drošībā un pa gabalu žēli noskatījās uz kūpošo barību. — Nu vairs neviens nevarēs teikt, ka es savus suņus turu netīrus, — Deiviss, pie izlietnes stāvēdams un rokas mazgādams, noteica. — Vai tev, dārgā, neliekas, ka šai dienai diezgan strādāts? — Misis Deivisa piekrītot pamāja. — Mēģinājumiem būs laika gana rīt un aizparīt. Nav kur steigties. Šovakar uznākšu vēlreiz un izvārīšu viņiem kliju putru. Pēc divu dienu gavēņa jāiedod stingrāka barība.
Kad kartupeļi bija apēsti, suņus atkal uz divdesmit četrām stundām ieslodzīja būros. Skārda dzeramos traukus piepildīja ar ūdeni un vakarā turpat krātiņos viņiem bagātīgi izsniedza kliju virumu ar suņu cepumiem. Maiklam tā bija pirmā barība pēc ilga pārtraukuma, jo no kartupeļiem viņš drūms un īgns bija atteicies.
Mēģinājums notika uz skatuves, un Maikls piedzīvoja nepatikšanas jau pašā sākumā. Numurs bija iecerēts tā, ka, priekškaram paceļoties, visi divdesmit suņi sēž uz puslokā novietotiem krēsliem. Kamēr aiz priekškara sasēdināja suņus, avanscēnā uzstājās citi mākslinieki, tātad vajadzēja izturēties pavisam klusu. Toties tūliņ pēc priekškara pacelšanās suņiem vajadzēja visiem korī riet.
Maiklam savā statista lomā nebija nekas jādara, tikai jāsēž uz krēsla. Bet vispirms viņu vajadzēja piedabūt uz krēsla apsēsties, un Deiviss komandu pastiprināja ar belzienu pa žokli. Maikls nikni ierūcās.
— Ak tā gan, ko? — Deiviss ieņirdzās. — Sumpurnis meklē kašķi? Nu, vai zini, es tev ieteiktu kļūt prātīgam, lai man tevi vairs nebūtu jāsauc par Sumpurni, bet es varētu tevi saukt par Labo Sunīti. Tu, mīļumiņ, pievaldi pārējos, kamēr es Sumpurņa kungam iemācīšu ābeces gudrības!
Jo mazāk tiks stāstīts par pērienu, ko Maikls saņēma, jo labāk. Viņš mēģināja cīnīties, bet tas bija bezcerīgi, jo tika piekauts līdz nemaņai. Sadauzīts un asiņains viņš uzlēca uz krēsla un visu mēģinājuma laiku nosēdēja, drūmi ierāvies sevī. Nosēdēt klusu līdz priekškara pacelšanai viņam nebija grūti. Bet, kad priekškars pacēlās, viņš liedzās piedalīties pārējo suņu histēriskajā riešanā un ņaukstēšanā.
Suņi, lāgiem pa vienam, lāgiem divatā, trijatā vai grupās, nolēca no krēsliem un demonstrēja parastos suņu dresūras trikus — staigāja uz pakaļkājām, lēkāja, kliboja, dejoja valsi un meta kūleņus. Dusmas Viltonam Deivisam bija ātras un roka smaga, par ko liecināja ne- izdarīgāko suņu spalgie sāpju kaucieni visā mēģinājuma laikā.
Sajā dienā un nākamās dienas priekšpusdienā notika trīs gari mēģinājumi. Maikla mocības pagaidām bija beigušās. Pēc komandas viņš klusēdams uzlēca uz krēsla un klusēdams sēdēja.
— Tas tikai pierāda, mīļumiņ, kādus brīnumus var panākt, ja viņiem drusku iezilina ādu, — Deiviss lielīgi sacīja sievai. Taču ne vīram, ne sievai pat prātā nevarēja ienākt, kādu traci Maikls sacels viņu pirmajā izrādē.
Aiz priekškara viss bija sagatavots programmas sākšanai. Suņi rāmi tupēja uz krēsliem, Deiviss ar sievu uzmanīja, lai tie būtu klusi kā pelītes, bet avanscēnā Diks un Deizija Belli iepriecināja priekšpusdienas izrādes skatītājus ar dejām un dziesmām. Viss gāja labi, un publika pat nenojauta, ka aiz priekškara sēž vesela suņu trupa, bet tad Diks un Deizija orķestra pavadījumā sāka dziedāt «Aizved mani uz Rio».
Maikls nespēja pretoties. Tāpat kā tajās senajās dienās, kad Kveiks viņu rosināja ar mutes bungām, stjuarts ar mīlestību un Harijs Delmars ar mutes harmoniku, tagad viņu rosināja orķestra skaņas un abu dziedātāju balsis, atmodinot viņā pazīstamās dziesmas meldiju, ko viņam bija iemācījis stjuarts. Par spīti paša gribai, par spīti drūmajam prātam, nezināms spēks paplēta viņa žokļus, ietrīsināja balss saites, un viņš sāka vilkt līdzi.
Pirmie publikā klusi sāka smieties bērni un sievietes, tiem pievienojās pārējie, un drīz nevaldāmas smieklu šaltis noslāpēja Dika un Deizijas balsi. Viltons Deiviss, lādēdamies neiedomājamiem vārdiem, metās pie Maikla. Bet Maikls turpināja uzņemto dziesmu, un klausītāji smējās locīdamies. Maikls vēl joprojām gaudoja, kad viņu trāpīja pirmais sitiens. Pārsteigumā un sāpēs viņš neviļus spalgi iekaucās.