— Gāz, lai vairs neceļas, mīļais, — misis Deivisa skubināja.
Un tad sākās karaliska kauja. Deiviss sita nežēlodams, tā ka sitienu troksnis atbalsojās zālē, tāpat kā tur atbalsojās Maikla ņurdoņa un rēcieni. Publika, reiz sākusi smieties, vairs neklausījās Dikā un Deizijā. Viņu numurs bija izgāzies. Arī Deivisa priekšnesums «sagāja dēlī», kā izteicās pats Deiviss. Maikls dabūja tā, ka patiesi gandrīz vairs necēlās. Bet publika otrpus aizkara līksmoja un gavilēja.
Dikam un Deizijai dziedāšana bija jāpārtrauc. Skatītāji gribēja redzēt, kas notiek aiz priekškara, nevis avanscēnā. Kāds skatuves strādnieks aiz skausta aizvilka projām galīgi sadauzīto Maiklu, priekškars pacēlās, un publika ieraudzīja veselu suņu ansambli, tukšs bija tikai viens krēsls. Puikas, kas sēdēja publikā, pirmie ievēroja tukšo vietu, ātri aptvēra sakarību ar nule notikušo jezgu un sāka skaļi saukt pēc pazudušā suņa. Pārējie skatītāji piebiedrojās, suņi rēja kā negudri, vispārēja jautrība uz piecām minūtēm aizkavēja priekšnesumu, un, kad tas beidzot sākās, suņi strādāja izklaidīgi un negribīgi, bet Viltons Deiviss vai plīsa aiz dusmām.
— Neuztraucies, dārgais, — skaļi čukstēdama, viņu drošināja nesatricināmā dzīvesbiedre. — Atbrīvosimies no tā suņa un dabūsim viņa vietā citu — kārtīgu! Bet šitai Deizijai Bellai gan mēs pamatīgi iegriezām. Es tev vēl nemaz neesmu pastāstījusi, ko šī viņnedēļ par mani sarunājusi vairākām manām draudzenēm.
Pēc dažām minūtēm vēl turpat uz skatuves Deiviss brīvā mirklī pačukstēja sievai:
— Nolādētais mērglis! Nu viņš man vairs neizspruks! Tagad es viņu nobeigšu!
— Pareizi, dārgais, — sieva piekrita.
Kad priekškaru nolaida, Deiviss, atstājis publiku zālē smejamies un aizdzinis suņus kambarī virs skatuves, atgriezās lejā, lai sameklētu Maiklu, kurš nebija vis nobē- dzis kaut kur kaktā, bet stāvēja tam pašam skatuves strādniekam starp kājām, vēl trīcēdams no dabūtā kāviena, tomēr gatavs cīnīties tikpat varonīgi kā vienmēr, ja viņam uzbruks. Ceļā Deiviss sastapa dejotāju un dzie- dātaju pari. Sieviete niknumā raudāja, un arī vīrs bija pagalam noskaities.
—- Varens suņu dresētājs jūs esat, — viņš kareivīgi iesāka, — bet tūliņ dabūsiet, ko esat pelnījis.
— Lieciet mani mierā, citādi sadošu jums pašam, ka rītu no vakara neatšķirsiet, — Viltons Deiviss viņam uzrēca, pavicinādams labajā rokā dzelzs nūju. — Tikai vajadzēs mazliet pagaidīt, ar jums norēķināšos vēlāk, ja vēl gribēsiet. Vispirms man jātiek galā ar suni. Varat nākt līdzi un noskatīties, lai velns viņu parauj! Kā es varēju zināt? Es viņu tikko dabūju. Mēģinājumos viņš pat neiepīkstējās. Vai man būtu nācis prātā, ka viņš sāks kaukt, kad sasēdināju suņus skatuves dibenā!
— Nu gan jūs sarīkojāt labu trādirīdi, — teātra direktors saņēma Deivisu, kad tas Dika Bella pavadībā tuvojās Maiklam, kas, spalvu sacēlis, stāvēja starp skatuves strādnieka ieplestajām kājām.
— Tīrais nieks salīdzinājumā ar to, ko sarīkošu tagad, — atcirta Deiviss, satverdams dzelzs sitamo ciešāk un paceldams roku. — Es viņu tūliņ nositīšu! Sitīšu, kamēr būs beigts. Varat paskatīties.
Maikls, draudu sapratis, ierēcās un, acu no dzelzs nūjas nenolaidis, sagatavojās lēcienam.
— Nekā tamlīdzīga jūs nedarīsiet, — ierunājās skatuves strādnieks.
— Suns ir mans īpašums, — Deiviss lielīgi un pašpārliecināti paziņoja.
— Toties manā īpašumā ir veselais saprāts, — skatuves strādnieks atteica. — Mēģiniet tikai viņam iesist, un jūs redzēsiet, kas notiks ar jums! Suns ir suns, un cilvēks ir cilvēks, bet lai velns mani parauj, ja varu pateikt, kas esat jūs! Suni jūs neaiztiksiet! Pirmoreiz mūžā uz skatuves, turklāt divas dienas badināts un bez ūdens turēts. Es zinu, ko runāju, direktora kungs.
— Ja jūs suni nositīsiet, jums būs jāsamaksā dolārs atkritumu vācējiem par beigtā suņa aizvešanu, — direktors brīdināja.
— Ar lielāko prieku, — Deiviss noteica un atkal pacēla sitamo. — Tas būs tās naudiņas vērts.
— Nelabi paliek, uz šitiem dīdītājiem skatoties, — sacīja skatuves strādnieks. — Labāk nelieciet man zaudēt pacietību! Iedrošinieties tikai pacelt savu dzelzīti pret suni, un es jums belzišu tā, ka pats palikšu bez darba, bet jūs aizvedīs uz slimnīcu.
— Nu, nu, rāmāk, Džekson, — draudīgi iebilda direktors.
— Jūs man nekā nevarat aizliegt, — strādnieks atcirta. — Ko esmu nolēmis, to darīšu. Ja šitais nelietis kaut ar pirkstu piedursies sunim, varat mani uz vietas atlaist. Man apriebies noskatīties, kā šitie lopi dauza savus dzīvniekus. Apriebies reizi par visām reizēm.
Direktors uzmeta skatienu Deivisam un nevarīgi paraustīja plecus.
— Nav jēgas sacelt skandālu, — viņš sacīja. — Man negribētos zaudēt Džeksonu, bet, ja viņš ķersies jums klāt, jūs tiešām nokļūsiet slimnīcā. Nosūtiet suni atpakaļ uz to vietu, no kuras viņu saņēmāt! Jūsu sieva man stāstīja, kā esat viņu dabūjuši. Ielieciet viņu kastē un sūtiet projām! Kolinzs ļaunā neņems. Gan viņš atradinās suni no dziedāšanas un iemācīs tam kaut ko jēdzīgu.
Deiviss vēlreiz uzmeta acis pārkaitinātajam Džekso- nam un sāka svārstīties.
— Klausiet manu padomu, — ieteica direktors. — Džeksons visu nokārtos, ieliks suni sprostā, nosūtīs un izdarīs, ko vajag, — vai ne, Džekson?
Skatuves strādnieks drūmi pamāja, tad pieliecās un noglaudīja Maikla asiņaino galvu.
— Labi, labi, — Deiviss noteica, pagriezies uz prom- iešanu, — lai jau paliek par muļķi, ja grib, un noņemas kā ar lellēm. Nezin ko viņš teiktu, ja pats būtu nostrādājis šito darbiņu tikpat ilgi kā es …