Viņam visapkārt bija zaudētā bara tēli, kamēr viņš dziedāja un skrēja savā nomoda sapnī; vijolnieks pārsteigumā apklusa; asistenti bakstīja pērtiķu orķestra diriģentu un mežonīgi virpināja viņu grozāmajā sēdeklī; Džonijs smējās. Bet Hariss Kolinzs saausījās. Viņš bija sadzirdējis, ka Maikls notur melodiju. Viņš arī bija dzirdējis to dziedam — nevis gaudojam, bet dziedam.
Iestājās klusums. Pērtiķu diriģents pārtrauca ālēties un tērgāt. Asistenti, kas bija viņu bakstījuši ar spieķiem, tāpat arī stiepļu raustītāji nolaida rokas. Orķestra pērtiķi drebēja kā drudzī, gaidīdami, kādas mocības viņiem atkal gatavo. Vijolnieks stāvēja un neizpratnē blenza. Džonijs joprojām locījās smieklos. Bet Hariss Kolinzs kaut ko domāja, pakasīja galvu un atkal iegrima domās.
— Man liekas… — viņš nedroši iesāka. — Nē, es zinu. Es taču dzirdēju. Suns noturēja meldiju. Vai tā nebija? Tas nolādētais suns taču dziedāja. Lieku galvu ķīlā. Metiet mieru, puiši! Vediet pērtiķus projām! To ir vērts pārbaudīt. Vijolnieka kungs, lūdzu, nospēlējiet vēlreiz «Mājas, mīļās mājas»! Spēlējiet skaidri, skaļi un lēni! Bet jūs visi ieklausieties vērīgi un tad pasakiet man, vai esmu sajucis prātā vai arī suns tiešām prot noturēt melodiju. Nu!_ Ko jūs teiksiet? Vai runāju aplam?
Nebija nekādu šaubu. Pēc pirmajām taktīm Maikla žokļi pavērās, priekšķepas sāka nemierīgi kustēties. Un
Hariss Kolinzs piegāja pie viņa un sāka dziedāt kopā ar viņu.
— Harijam Delmaram taisnība, šis suns tiešām ir pārāks par visiem, ne velti viņš pārdeva savu trupu. Viņš zināja. Sis ir suņu Karuzo. Nekā līdzīga kranču kaucēju korim, kuru Kingsmens vadāja apkārt pa pasauli, šis ir īsts dziedonis, solists. Nav nekāds brīnums, ka viņš negribēja mācīties trikus. Viņam visu laiku bija pašam sava specialitāte. Kaut kas traks! Un es viņu bezmaz atdevu tam suņu slepkavam Viltonam Deivisam. Par laimi, viņš atgriezās. Džonij, aprūpē viņu ļoti labi! Pēcpusdienā atved viņu uz manu māju, tur es viņu pamatīgi pārbaudīšu. Mana meita spēlē vijoli. Paklausīsimies, ko suns dziedās viņas pavadījumā. Šinī sunī slēpjas milzu nauda, varat man ticēt.
Tā Maikls tika atklāts. Pēcpusdienas pārbaude noritēja diezgan veiksmīgi. Kad bija izmēģinātas daudzas melodijas, ko Maikls neprata, Kolinzs konstatēja, ka suns prot dziedāt ūn dzied «Dievs, svētī karali!» un «Dusi, bērniņ, dusi». Daudzas stundas pagāja mēģinājumos. Veltīgi Kolinzs izpūlējās iemācīt Maiklam jaunas melodijas. Maikls necentās mācīties, stūrgalvīgi liedzās jebko apgūt. Taču, kad atskanēja kāda dziesma, ko viņš bija iemācījies no stjuarta, viņš dziedāja. Viņš nespēja nedziedāt. Burvju spēks bija lielāks par viņa pretestību. Pēdīgi Kolinzam izdevās atklāt piecas no Maikla repertuāra sešām dziesmām: «Dievs, svētī karali!», «Dusi, bērniņ, dusi», «Pie rokas ņem un vadi», «Mājas, mīļās mājas» un «Aizved mani uz Rio». Nekad Maikls vairs nedziedāja «Šenandoa», jo Kolinzs un viņa meita nezināja šo seno jūrnieku dziesmiņu un tādēļ nevarēja Maiklam to iemācīt.
— Ar piecām dziesmām ir gana, ja arī viņš savā mūžā vairs nevienu jaunu nepiemācās klāt, — Kolinzs nosprieda. — Ar tām pašām viņš visur būs programmas nagla. Šinī sunī slēpjas naudiņa. Lai mani pakar, ja pats nedotos ar viņu pasaulē, bijis vien es jaunāks un brīvāks.
32. NODAĻA
Un tā Maiklu pēdīgi pārdeva kādam Džeikobam Hen- dersonam par divtūkstoš dolāriem.
— Atdodu jums viņu tikpat kā par velti, — sacīja Kolinzs. — Ja jūs pēc pusgada neatteiksiet tam, kas jums par viņu solīs piecus tūkstošus, tad es nekā nejēdzu no cirka komercdarījumiem. Jūsu slaveno matemātiķi, ar kuru uzstājaties, viņš drīz vien noliks uz abām lāpstiņām, turklāt ar šo jums nevajadzēs pašam nostrādāties no priekšnesuma sākuma līdz beigām. Un, ja pēc pirmajiem panākumiem neapdrošināsiet viņu par piecdesmit tūkstošiem, tad esat gatavais muļķis. Ja vien būtu mazliet jaunāks un brīvāks, es nesapņotu ne par ko citu kā pats doties ar viņu pasaulē.
Hendersons pašos pamatos atšķīrās no visiem saimniekiem, kādiem vien Maikls bija piederējis. Viņš bija ļoti nenozīmīgs cilvēks. Ne labs, ne ļauns. Viņš nedzēra, nesmēķēja un nelādējās; negāja baznīcā un nebija Kristīgās jaunatnes savienības biedrs. Kaut ari viņš neēda gaļu, tomēr nebija fanātisks veģetārietis, viņam patika filmas par ceļojumiem, taču gandrīz visu brīvo laiku viņš pavadīja, lasīdams Svēdenborgu. Temperamenta viņam nebija nemaz. Neviens nekad nebija redzējis viņu dusmojamies, un visi runāja, ka viņam piemītot dievišķīga pacietība. Viņš bija vienādi bikls pret policistiem, dzelzceļa aģentiem un konduktoriem, kaut arī no tiem nebaidījās. Viņš vispār nebaidījās ne no kā, bet arī nemīlēja neko — ja nu vienīgi Svēdenborgu. Raksturs viņam bija tikpat vienmuļi bezkrāsains kā drānas, ko viņš valkāja, tikpat bezkrāsains kā pār pieri nokritušie mati, kā acis, ar kurām viņš vēroja pasauli. Viņš nebija ne muļķis, ne gudrs vai sevišķi mācīts. Dzīvei viņš maz deva un maz no tās prasīja, un cirka ļaužu aprindās bija vientuļnieks.
Maikls nejuta pret viņu ne patiku, ne naidu. Kopā viņi apceļoja Savienotās Valstis un ne reizes nesanīdās. Nekad Hendersons nepacēla pret Maiklu balsi, un Maikls nevienu pašu reizīti pret viņu brīdinoši neieņurdējās. Viņi gluži vienkārši turējās kopā, eksistēja kopā, jo apstākļi bija viņus kopā saveduši. Nekāda sirsnība, protams, viņus vienu pie otra nesaistīja. Hendersons bija saimnieks. Maikls bija Hendersona kustams īpašums. Maikls viņam bija bezdvēseles būtne, tāpat kā bezdvēseles būtne bija viņš pats.