Taču Džeikobs Hendersons bija godīgs, strādīgs un metodisks. Ik dienu, ko viņi nepavadīja nebeidzamajos ceļojumos, viņš Maiklu kārtīgi izmazgāja un pēc tam tikpat kārtīgi izslaucīja. To darot, viņš nekad nesteidzās un neizturējās rupji. Maikls netika skaidrībā, vai viņam peldināšana patīk vai nepatīk. Tā bija viņa dzīves sastāvdaļa, tāpat kā Hendersona dzīves sastāvdaļa bija Maikla mazgāšana.
Maikla darbs nebija grūts, bet gaužām vienmuļš. Ja nerēķina bezgalīgos ceļojumus no pilsētas uz pilsētu, viņš uzstājās septiņus vakarus nedēļā un vēl divreiz pēcpusdienas izrādēs. Priekškars pacēlās, viņš palika uz skatuves viens, kā daždien pieklājas slavenam solistam. Hendersons publikai neredzams stāvēja aiz kulisēm un uzmanīja izrādes gaitu. Orķestris spēlēja četras no piecām dziesmām, ko Maiklam bija iemācījis stjuarts, un Maikls tās dziedāja, jo viņa modulētās gaudas tiešām līdzinājās dziedāšanai. Nevienu dziesmu viņš neatkārtoja un nodziedāja vienu vienīgu piedevu, proti, «Mājas, mīļās mājas». Kamēr publika aplaudēja un sajūsmā dauzīja ar kājām pa grīdu, suminot suņu Karuzo, uz skatuves iznāca Džeikobs Hendersons, paklanījās un ar stereotipu smaidu pauda prieku un pateicību. Tad viņš tēlotā biedriskumā apskāva Maikla plecus, un, pirms priekškars nolaidās pēdējo reizi, Hendersons un Maikls abi vēlreiz paklanījās.
Bet Maikls bija un palika cietumnieks mūža ieslodzījumā. Labi barots, labi peldināts un izvadāts pa āru, viņš tomēr ne mirkli nedabūja izbaudīt brīvību. Ceļojumos viņš dienas un naktis pavadīja krātiņā, kurš tagad gan bija pietiekami liels, lai viņš tajā varētu brīvi nostāties visā augumā un apgulties, nesavilcies trijos līkumos. Reizēm viesnīcās un mazās pilsētiņās Maikls tika izlaists no krātiņa un dzīvoja pie Hendersona istabā. Dažkārt, ja tai pašā programmā nebija citu priekšnesumu ar dzīvniekiem, viņš dienas trīs vai nedēļu viens pats brīvībā uzturējās dzīvniekiem paredzētā telpā tai teātrī, kur viņi uzstājās.
Taču nekad viņam neradās iespēja kaut uz mirkli brīvi izskrieties, nedomāt par krātiņu, aizmirst sienas, kas viņu turēja gūstā, pie kakla siksnas piestiprināto pavadu. Skaistā laikā Hendersons pēcpusdienās izveda viņu pastaigāties, Bet vienmēr pavadā, Un gandrīz vienmēr viņi aizgāja uz kādu parku, kur Hendersons pavadas galu piesēja pie sola, uz kura pats sēdēja, iegrimis Svēdenborgā, Maiklam netika atvēlēts pat drusciņ paskrieties. Citi suņi skraidīja savā vaļā, rotaļājās vai izplūcās. Ja tie pienāca pie Maikla, gribēdami viņu apostīt vai tuvāk iepazīties, Hendersons ikreiz uz brītiņu pārtrauca lasīšanu un aiztrenca suņus.
Kā daždien uz mūžu cietumā ieslodzītam ar dzīvu mironi par cietumsargu, Maiklam ar laiku visa pasaule kļuva pelēka. Viņa nīgrais drūmums pārvērtās par dziļu grūtsirdību. Viņu vairs neinteresēja ne pati dzīve, ne brīvība. Nevar teikt, ka viņš būtu dzīvi vērojis ar žultainusarūg- tinājumu, nē, viņš gluži vienkārši to vairs neredzēja. No dzīves noslēgts, viņš to ignorēja. No laba prāta viņš ļāva sevi pārvērst par marioneti, par vergu, kas ēda, tika peldināts, ceļoja krātiņā, paklausīgi izpildīja savu atrakciju un daudz gulēja.
Taču lepnums Maiklam palika — tīrasiņu būtnes lepnums; tāds pats lepnums, kāds piemita Ziemeļamerikas indiāņiem, kurus nosūtīja vergot Rietumindijas plantācijās un kuri mira nesūdzoties un nesalauzti. Arī Maikls samierinājās ar krātiņu un dzelzs ķēdi, jo nespēja tos pieveikt ar muskuļu spēku un zobiem. Viņš izpildīja savu verga darbu uz skatuves un klausīja Džeikobam Hender- sonam; bet viņš šo saimnieku nemīlēja un no tā nebijās. Un tādēļ viņš noslēdzās sevī. Viņš ļoti daudz gulēja, grima grūtsirdībā un klusēdams panesa briesmīgo vientulību. Ja Hendersons būtu centies iekarot Maikla mīlestību, viņam tas droši vien būtu izdevies; bet Hendersona sirdi spēja aizkustināt vienīgi Svēdenborgā fantastiskie murgojumi, un Maikls viņam bija tikai eksistences līdzeklis.
Reizēm vajadzēja paciest grūtības. Maikls tās pacieta. Visgrūtākais bija braucieni pa dzelzceļu ziemā, kad nākamajā rītā pēc pēdējās izrādes viņam krātiņā vajadzēja gaidīt vilcienu, kas viņu aizveda uz nākamo pilsētu, uz jaunām izrādēm. Kādu nakti uz stacijas platformas Minnesotā no vienas suņu trupas divi suņi nosala. Arī Maikls sasala ragā, sevišķi spīvi aukstums koda leoparda saplosītajā plecā; bet viņš bija labāk barots un labāk kopts, tādēļ izturēja un palika dzīvs.
Salīdzinājumā ar citiem dresētajiem dzīvniekiem viņam klajās stipri labāk. Viņš nesaprata un nenojauta, cik ļauni apietas ar daudziem dzīvniekiem, ar kuriem viņš uzstājās vienā programmā. Viena trupa, ar kuru kopā viņš uzstājās veselus trīs mēnešus, modināja sašutumu pat cirka artistu vidū. Pat cietsirdīgākie izjuta dziju riebumu gan pret programmu, gan pret dresētāju, kaut arī publika Dakvortu un Dakvorta dresēto kaķu un žurku trupu vienmēr uzņēma ar sajūsmu.
— Dresētikaķi! — nošņācās mazā velosipēdiste Perla Laperla. — Ādavnieki, badmiras, nekas cits. Nabaga kaķi ir spīdzināti un dauzīti, kamēr paši pārvērtušies par žurkām. Man lai nestāsta, es zinu.
— Dresētas žurkas! — Anandeilas viesnīcas bārā sašutis šķendējās akrobāts Manuels Fonseka, atteikdamies sadzert ar Dakvortu. — Ticiet man, tās žurkas ir apdullinātas. Kādēļ tās nelec nost no nostieptās virves, bet rāpo starp diviem kaķiem? Tādēļ, ka tām vairs nav iekšā tik daudz pulvera, lai nolēktu. Tikko noķertas žurkas viņš sadzirda ar kaut kādu draņķa dziru un pēc tam badina, tā ietaupot barības tiesu. Viņš tās nekad nebaro. Man neviens nekā neiestāstīs, ko es zinu, to zinu. Kāpēc gan citādi viņam vajadzētu četrdesmit vai piecdesmit žurku nedēļā! Zinu arī, no kurienes viņam tās piegādā, ja pilsētā nav iespējams nopirkt.