— Ak debestiņ! — sašutusi iesaucās mis Merla Merive- zera, akordeoniste, kas uz skatuves izskatījās pēc sešpadsmitgadīgas meitenes, bet privātā dzīvē saviem mazbērniem atzinās, ka viņai jau pilni četrdesmit astoņi. —Ak debestiņ, es nu gan, dieva vārds, nesaprotu, kā publikai tas var patikt! Pati vakarrīt redzēju, ka no trīsdesmit žurkām septiņas bija pagalam — badā nosprāgušas. Viņš taču nepavisam tās nebaro. Rāda uz skatuves pussprāgušas žurkas, kas aiz bada vairs tikai pusdzīvas rāpo pa virvi. Tikai tāpēc viņas ir tik gaudenas. Būtu viņām vēderā kaut drusku maizes un siera, tad zinātu gan, kā nolēkt un aizbēgt no kaķiem. Kad nāve zobu galā, viņas pēdējiem spēkiem lūko aizrāpties pa virvi, cerēdamas paglābties, tāpat kā mirstošs cilvēks rāptos prom no tīģera, kurš grasās viņu aprīt. Un stulbā publika, ak debestiņ, sēž un aplaudē tādai pamācošai izrādei!
Bet ko publika?
— Kādus brīnumus labestīgs cilvēks var izdarīt ar dzīvniekiem, — baņķieris sacīja ķesterim. — Ar labu viņos var iedēstīt tīri cilvēcisku mīlestību. Kaķi un žurkas taču nīdušies kopš pasaules radīšanas. Bet šovakar, raugi, mēs paši redzējām tos kopā sarežģītā rotaļā — un kaķis ne reizītes netīkoja uzbrukt žurkām, nedz arī žurkas bijās no kaķiem. Cilvēka labestība! Kāds spēks ir cilvēka labestībai!
— Lauva un jērs, — sacīja kāds cits. — Saka, tā būšot tūkstošgadu miera valstībā, kad lauva un jērs apgulsies viens otram blakus — viens otram blakus, mana mīļā sirds. Un še mēs redzējām priekšvēstnešus, redzējām cilvēku, kas aizsteidzies laikam priekšā. Kaķi un žurkas! Padomā vien! Tas pierāda laipnas, labas dvēseles lielo spēku. Es tūliņ pat padomāšu, kādus dzīvnieciņus varētu iegādāties mūsu bērniem, mūsu miera valstības palmu zariem. Lai jau no mazām dienām mācās būt labi pret suņiem, pret kaķiem, jā, pat pret žurkām, nemaz jau nerunājot par sīkiem putniņiem būrīšos!
— Bet, — viņa mīļā sirds, kas sēdēja blakus, iebilda, — vai atceries, ko teicis Bleiks:
Par sarkanrīklīti krātiņā slēgtu Uz zemi debesis brēc.
— Nekad, ja pret to izturas mīļi, manu dārgumiņ. Tūliņ pasūtīšu pāris trušu, vienu vai divus kanārijputniņus; un — kādu suni, pēc tavām domām, mums derētu iegādāties, ar ko mūsu bērniņiem parotaļāties?
Bet viņa mīļā sirds skatījās uz savu nesatricināmo, labestībā pašapmierināto un pašpaticīgo laulāto draugu un neviļus atcerējās pati sevi — jauniņu lauku skolotāju, kas ar savu dievekļu — Ellas Vīleras Viloksas un lorda Bairona grāmatām somā un ar kvēlu sapni sacerēt «Kaisles vārsmas» bija ieradusies Topekā, kur dzīve viņu bija salauzusi tai brīdī, kad viņa izgāja par sievu pie solīdā, padzīvojušā veikalnieka, kas tagad sēdēja viņai līdzās un jūsmoja par izrādi, kurā kaķi ar žurkām saticīgi rāpoja pa virvi, un kas nemaz nenojauta, ka viņa ir tas krātiņā ieslodzītais sarkanrīklītis, par kuru uz zemi debesis brēc.
— Jau uz žurkām riebjas paskatīties, — sacīja mis Merla Merivezera, — bet paraugieties, kā viņš bendē kaķus! To, ka pēdējās divās nedēļās viņam trīs nobeigušies, es zinu skaidri. Lai nu arī vienkārši sētas kaķi, tomēr dieva radībiņa. Viņus nobeidz boksa sacīkstes.
Ar kaķu boksa sacīkstēm, kurām publikā vienmēr bija ārkārtīgi panākumi, ik vakaru noslēdzās Dakvorta atrakcija. Divus kaķus, kam priekšķepas bija iemauktas boksa cimdos, nolika uz galda «draudzības mača» izcīņai. Kaķi, kurus izmantoja numurā ar žurkām, šim nolūkam, protams, nederēja. Šie bija citi — sprigani un enerģiski… līdz zaudēja spriganumu un enerģiju vai arī saslima un nobeidzās. Publikai tā bija aplam uzjautrinoša izrāde, četrkājaino radījumu rotaļīgā cīņa, kurā tie ļoti komiskā veidā padarīti līdzīgi divkājainajam radības kronim — cilvēkam. Bet kaķi šo rotaļas prieku neizjūta. Pirms izrādes viņus aiz kulisēm kaitināja un rīdīja vienu pret otru, tā ka viņi jau priekšlaikus sāka plūkties. Viņu sitienos bija gan dusmas un sāpes, gan apjukums un bailes. Cimdi drīz vien noslīdēja no ķepām, un, kad priekškars nolaidās, viņi viens otru skrāpēja, plēsa un koda tik nešpetni, ka spalva vien putēja. Publikas acīs šis šķietami pārsteidzošais fināls bija galvenais efekts, un, kad smieklu un aplausu vētrā priekškars vēlreiz pacēlās, publika ieraudzīja Dakvortu un skatuves strādnieku, kas, liekas, nebija gaidījuši priekškaru paceļamies, vēdinām cīkstoņiem ar dvieli gaisu kā īstiem bokseriem.
Taču kaķi, diendienā uzstājoties, kautiņā viens otru tā saplosīja un saskrāpēja, ka brūces, kas nekad nepaguva sadzīt, inficējās un sāka pūžņot, līdz dzīvniekiem miesa bija vienos jēlumos. Reizēm tie drīz nobeidzās vai arī kļuva tik vārgi, ka neskatījās virsū ne žurkai, un tad viņiem lika staigāt pa virvi kopā ar apdullinātajām, iz- badinātajām žurkām, kas bija pārāk nespēcīgas, lai bēgtu. Un, kā teica mis Merla Merivezera, stulbā publika smējās kā kutināta un aplaudēja Dakvorta dresēto kaķu un žurku pamācošajai izrādei.
Kāds liels šimpanze, kurš reiz bija strādājis vienā cirkā ar Maiklu, necieta, ka viņu ietērpj drēbēs. Tāpat kā zirgs, kas pretojas apaušu uzlikšanai, kļūst itin rāms, kad viņam tie galvā, tāpat arī lielais pērtiķis cīnījās tikai ģērbšanas laikā. Apģērbts viņš nepretodamies izgāja arēnā un izdarīja visu, kā nākas. Nomocīšanās iznāca, kamēr dabūja viņam drēbes mugurā. īpašnieks un divi cirka strādnieki piesēja viņu pie sienā iedzīta dzelzs riņķa un ģērbjot vēl žņaudza ciet rīkli, kaut gan īpašnieks viņam jau sen bija izdauzījis priekšzobus.