Maikls izjuta visas šīs nejēdzības, kaut arī pašam nevajadzēja tās piedzīvot, Viņš tās uzņēma kā dzīves ne- izbēgamību, tāpat kā gaismu un tumsu, kodīgo salu uz klajajiem, no vēja neaizsargātajiem staciju peroniem, noslēpumaino, nezināmo pasauli, kas viņam atklājās miegā un dziesmās, tāpat kā uzņēma neizprotamo Nebūtību, kurā bija pazudusi Merindžas plantācija, kuģi un okeāni, daudzi cilvēki un stjuarts.
33. NODAĻA
Divus gadus Maikls dziedādams apceļoja Savienotās Valstis, pelnīdams sev slavu un Džeikobam Hendersonam bagātību. Viņiem nekad nebija brīvdienu. Viņu panākumi bija tik spoži, ka Hendersons noraidīja vilinošus piedāvājumus doties pāri Atlantijas okeānam un uzstāties Eiropā. Taču brīvdienas Maiklam pienāca negaidot, kad Hendersons Čikāgā saslima ar tīfu.
Maiklam tas nozīmēja trīs mēnešu atvaļinājumu, kuru viņš, gan labi kopts, tomēr krātiņā ieslodzīts, pavadīja Mulkačija dzīvnieku pansijā. Mulkačijs, viens no Kolinza apdāvinātākajiem audzēkņiem, bija pēc sava skolotāja priekšzīmes iekārtojis līdzīgu uzņēmumu Čikāgā; tur valdīja tāda pati tīrība, tikpat pedantiski higiēnas un sanitārie noteikumi, tāda pati zinātniska cietsirdība. Maikls tika nevainojami aprūpēts un saņēma lielisku barību, tomēr gribot negribot vientuļais cietumnieks juta visapkārt sāpju un šausmu atmosfēru, kurā mocījās dzīvnieki, kas padarīti nelaimīgi cilvēku izpriecas labad.
Mulkačijs allaž mēdza atkārtot paša sacerētus aforismus, piemēram:
«Ticiet man — ja dzīvnieku nesalauzīs sāpes, viņu nesalauzīs nekas. Sāpes ir vienīgais skolotājs.»
«Kā zirgu var atradināt no speršanas, tā lauvu no košanas.»
«Ar putekļu slotiņu zvēra pretestību nesalauzīsi. Jo biezāks pakausis, jo smagāka runga vajadzīga.»
«Viņi vienmēr centīsies pretoties. Atcerieties, ka pretošanos var izdzīt vienīgi ar koku.»
«Siržu saites starp dresētājiem un viņu dzīvniekiem! Tās, dēls, ir pasaciņas avīžu reportieriem. Vienīgā man zināmā siržu saite ir resna stiba ar dzelzs uzgali.»
«Jūs, protams, varat iemācīt zvēru ēst jums no rokas. Tikai pieskatieties, ka viņš neaprij roku līdzi! No tā vislabāk izvairīties ar tukšu patronu, ko ēšanas laikā iešauj zvēram purnā.»
Dažu dienu visa apkārtne skanēja no zvēru dusmu un sāpju rēcieniem un spiedzieniem arēnā, līdz visi dzīvnieki krātiņos kļuva nervozi un nelietojami. Tā kā Mulkačijs pastāvīgi lielījās, ka spējot savaldīt visnevaldāmāko zvēru, tad visgrūtākajos brīžos viņu allaž aicināja palīgā. Viņš bija iemantojis slavu, ka prot uzvarēt pat tad, kad visi citi cietuši neveiksmi, un ar bezbailību, nežēlību un viltību šo slavu pastāvīgi no jauna uzspodrināja. Viņš neatstāja neizmantotu nevienu līdzekli, un, ja viņš no kāda zvēra atteicās, tad tas nozīmēja, ka ar šo dzīvnieku vairs nekas nav iesākams. Tādam dzīvniekam bija nolemts atlikušo mūža daļu pavadīt iesprostotam zvērnīcā, kur viņš, šauro krātiņu bez mitas no viena gala līdz otram mērīdams, ar nikniem rēcieniem pauda savu sarūgtinājumu un neizmērojamo naidu, dzīdams apmeklētājiem tīksmas satraukuma trīsas pār muguru.
Tajos trīs mēnešos, ko Maikls pavadīja Mulkačija iestādē, tur divreiz norisinājās notikumi, kam nežēlībā līdzīgus grūti atrast. Neatkarīgi no tiem ik darbadienu mēģinājumu laikā arēnā skanēja «labo» lāču, lauvu un tīģeru dusmu un sāpju rēcieni, kad tos ar sitieniem piespieda strādāt, ziloņu taurēšana, kuriem ar bomju un dakšu palīdzību lika nostāties uz priekškājām vai sist bungas. Taču abi pieminētie izņēmuma gadījumi iedvesa šausmas un bailes visos dzīvniekos; to pašu laikam piedzīvotu cilvēki elles priekštelpā, klausoties, kā moku kambaros brēc un vaimanā viņu brāļi.
Pirmais gadījums bija ar lielu Bengālijas tīģeri. Brīvībā džungļos dzimis, brīvībā dzīvojis, viņš ar savu drosmi un raksturu jutās kā kungs un valdnieks pār visiem dzīviem radījumiem, pat pār saviem ciltsbrāļiem, bet šeit viņu piemeklēja raizes un mocības bez gala; no slazda viņu pārvietoja šaurā būrī, kurā viņš uz ziloņu mugurām, vilcienā un kuģī tika vests pāri jūrām un kontinentiem, līdz nokļuva Mulkačija dzīvnieku pansijā. Dažs labs potenciāls pircējs bija viņu apskatījis, taču neviens neuzdrošinājās slēgt darījumu. Bet Mulkačijs palika nelokāms. Viņā pašā iedegās cīņas kaisle, uzlūkojot majestātisko, svītroto milzu kaķi. Viņa zvēriskā daba alka cīņas, alka pierādīt savu pārākumu, Pēc divām nedēļām, kas bija īsta elle tīģerim un visiem pārējiem dzīvniekiem, Mulkačijs nolēma sākt apmācības.
Bens Bolts, kā tīģeris tika nosaukts, sastapās ar Mul- kačiju saniknots un nevaldāms, bet arī gandrīz paralizēts no astoņas nedēļas ilgā ieslodzījuma šaurajā būrī, kur nebija iespējams pakustēties. Mulkačijam būtu vajadzējis sākt ar tīģeri nodarboties tūliņ, bet viņu bija aizkavējušas paša kāzas un medusmēnesis. Pa šo laiku Bens Bolts, ievietots lielā betona un dzelzs režģu krātiņā, bija paguvis izlocīt kājas un atgūt muskuļos vin- grumu, kā arī stiprināties naidā pret divkājainajiem radījumiem, kas salīdzinājumā ar viņu tik niecīgi un nožēlojami tomēr bija pratuši ar ļaunu viltu viņu ieslodzīt un padarīt bezspēcīgu.
Šajā rītā, kad viņam bija lemts piedzīvot viskarstāko elli, viņš nepacietībā gaidīt gaidīja, lai tikai kāds tuvotos. Un cilvēki ieradās — apbruņojušies ar iepriekš izstrādātu plānu, ar cilpām un dzelzs dakšām. Pieci vīri iemeta pa režģu starpu krātiņā laso cilpas, kas palika uz klona guļam. Tīģeris rēkdams metās tām virsū un minūtes desmit bija varens, mežonīgs, neuzvarams zvērs, kuram tomēr diemžēl trūka nožēlojamo divkājainu viltības un pacietības. Tad viņam nedzīvās cilpas apnika un viņš sāka rēkt uz cilvēkiem, nemaz nepamanīdams, ka ar vienu pakaļkāju jau iekāpis cilpā. Nākamajā mirklī dzelzs dakša pacēla cilpu augstāk — un tā sažņaudzās ap tīģera kāju, radot sāpes un aizvainojot viņa lepnumu. Tīģeris salēcās un rēca kā neprātīgs. Viņš raustīja resno virvi tik neganti, ka tā sakarsa un sāka svilināt turētājiem plaukstas. Taču tie neapnikuši vilka cilpas no krātiņa ārā un meta no jauna iekšā, līdz tīģerim, pašam nemanot, arī otra kāja bija iepinusies cilpā. Nu viņš sāka trakot vēl daudz negantāk. Bet zvērs bija muļķis un piedevām nepacietīgs. Cilvēki bija gudri un pacietīgi, un pēc brīža cilpā nokļuva trešā un ceturtā kāja; daudzo vīru stiepts un rauts, tīģeris nogāzās uz sāniem un necienīgi tika pievilkts pie režģiem, un tikpat apkaunojoši pa režģu starpu izvilka viņa kājas, kas, tāpat kā drausmīgie ilkņi, bija viņa spēcīgākais ierocis.