Un tad viens nožēlojams divkājainis — pats Mulkačijs — iedrošinājās atklāti un nekaunīgi ieiet krātiņā un tuvoties Benam Boltam. Tīģeris lēca tam pretī, jāteic gan, tikai mēģināja lēkt, bet nekur netika, jo visas četras kājas viņam atradās režģu starpā un viņš nespēja uz tām nostāties. Mulkačijs nometās tīģerim blakus ceļos, patiešām uzdrošinājās to darīt un pārmeta piekto cilpu zvēram pār galvu, un tā apvijās tam ap kaklu. Tad tīģera galvu pievilka pie režģiem, un tagad tā bija tikpat nevarīga kā kājas. Pēc tam Mulkačijs viņam pieskārās — pie galvas, pie ausīm, pie purna tikai collu no ilkņiem; un tīģeris nespēja nekā cita kā šņākt, rēkt un aizgūtnēm ķert gaisu, kad cilpa vilka elpu ciet.
Trīcēdams — ne aiz bailēm, bet trakā niknumā — Bens Bolts bija spiests paciest, ka viņam apliek ap kaklu platu biezas ādas siksnu, pie kuras bija piestiprināta resna, ļoti gara virve. Kad Mulkačijs bija izgājis no krātiņa, tīģerim veikli nomauca cilpas no kājām un kakla. Pēc šās apkaunojošās manipulācijas viņš atkal bija brīvs — savā krātiņā. Viņš saslējās pakaļkājās. Atguvis elpu, ierēcās no visa spēka. Cirta ar ķetnām pa virvi, kas viņam bojāja nervus, mēģināja noraut kakla siksnu, apvēlās guļus, vārtījās, satraucās arvien vairāk, jo visu laiku pinās virvē; pusstundu viņš cīnījās ar nedzīvo pretinieku, kamēr • pagalam piekusa. Tā savalda tīģerus.
Beidzot, pārguris no neciešamā nervu saspīlējuma, gandrīz slims aiz niknuma, viņš atmetās guļus krātiņa vidū, kulstīja asti un ar neizmērojamu naidu acīs samierinājās ar nepatīkamo priekšmetu, kas viņam žņaudza kaklu, bet no kā viņš nespēja atbrīvoties.
Brīnīdamies — ja vien izbrīns ietilpināms tīģera garīgajos pārdzīvojumos — viņš redzēja, ka krātiņa aizmugurē durvis atvērtas un pamestas vaļā. Nikns un aizdomu pilns viņš vēroja spraugu. Tajā neparādījās nekas draudīgs vai briesmīgs. Taču viņš kļuva arvien aizdomīgāks. Divkājainie zvēri vienmēr izdarīja kaut ko tādu, ko viņš nebija nedz gaidījis, nedz varēja saprast. Viņš nolēma nekur prom nekustēt, bet tad no aizmugures tuvojās klaigas un brēcieni, plīkšķēja pātagas un mugurā sāka durties garo dzelzs dakšu zobi. Vilkdams virvi nopakaļ, Bens Bolts metās tuvākajā gaitenī, kas atradās tieši aiz krātiņu rindas, — nevis lai bēgot glābtos, bet lai beidzot piekļūtu saviem mocītājiem. Gaitenis bija tukšs un tumšs, bet tālumā spīdēja gaisma. Rēkdams viņš lieliem lēcieniem triecās turp, pa ceļam saceldams neiedomājamu troksni visos krātiņos, kur zvēri gan rēca, gan spiedza, ko mācēja,
Viņš sasniedza gaismu, kas viņu apžilbināja, un, garo asti nikni kuldams, pieplaka pie zemes, lai orientētos jaunajā situācijā. Taču viņš bija nokjuvis tikai citā krātiņā, lielākā par iepriekšējo, ļoti lielā krātiņā, plašā arēnā, kurai visapkārt stiepās režģi. Viņš tajā atradās viens pats, tikai pie griestu režģiem, trosēs piestiprināti, karājās septiņi lieli dzelzs krēsli, kas viņā tūliņ modināja tik stipras aizdomas, ka viņš sāka uz tiem rēkt.
Pusstundu viņš drasēja pa arēnu — lielāko ierobežoto platību, kādā bija nokļuvis desmit gūstniecības nedēļās. Tad pa režģu starpu arēnā tika iestumts garš dzelzs stienis ar āķi galā — un garā virve nokļuva ārpusē stāvošo vīru rokās. Desmit cilvēki satvēra virvi, un Bens Bolts būtu drāzies pie režģiem, lai tiem uzbruktu, ja tajā mirklī pa durvīm no pretējās puses nebūtu ienācis Mulkačijs. Starp Benu Boltu un šo radījumu nebija režģu, un Bens Bolts gatavojās uzbrukumam. Taču pat šajā brīdī tīģeri neatstāja aizdomas, jo sīkais, trauslais, divkājainais zvērs negrasījās bēgt, nepieplaka arī pie zemes, bet, kājās stāvēdams, gaidīja viņu.
Bens Bolts līdz uzbrukumam netika. Sākumā viņš piesardzīgi un viltīgi brīdi vilcinājās un, pie zemes pie- placis, asti kulstīdams, vēroja laupījumu, ko cerēja viegli iegūt. Mulkačijs bija apbruņojies ar garu patāgu un smailzarainām dzelzs dakšām. Aiz jostas viņam bija aizbāzta ar tukšām patronām pielādēta pistole.
Pieplakdams vēl zemāk, Bens Bolts viņam tuvojās, līzdams uz priekšu pavisam lēnām kā kaķis, medījot peli. Vēlreiz apstājies — gandrīz jau īstajā lēciena attālumā, viņš saspringa, sagatavojās lēcienam, tikai vēl pagrieza galvu, lai paskatītos, ko dara cilvēki krātiņa ārpusē viņam aiz muguras. Garo virvi un siksnu ap kaklu viņš bija pavisam aizmirsis.