— Nu tev vajadzētu kļūt pavisam labiņam, vecais, — Mulkačijs viņu uzrunāja klusā, mīlīgā balsī, pasperdams vēl soli uz priekšu un turēdams dakšas gatavībā.
Tas lielo, vareno zvēru tikai vēl vairāk nokaitināja. Viņš klusi, dobji ierūcās, pieglauda ausis un lēca, ķetnas ar ieplestajiem nagiem uz priekšu izstiepis, asti stīvi kā mietu izslējis. Cilvēks nesaguma un nebēga, bet zvērs viņam klāt netika. Pašā lēcienā virve sažņaudzās tam ap kaklu, parāva, tīģeris apmeta kūleni un smagi nogāzās uz sāniem.
Pirms Bens Bolts paguva piecelties, Mulkačijs jau bija klāt un uzsauca nelielajam skatītāju pulciņam:
— Šis ir tas brīdis, kad mēs viņam izdzīsim pretošanās kāri!
Un viņš sāka sist — ar pātagas kātu pa purnu, pārmaiņus bakstīdams ar dakšām upurim sānos. Vesela sitienu un dūrienu viesuļvētra ķēra tīģeri visvārīgākajās vietās. Ikreiz, kad Bens Bolts pielēca kājās aizstāvēties, desmit vīri aiz virves norāva viņu zemē, un, tiklīdz viņš gulēja zemē, Mulkačijs metās klāt, dauzīja un durstīja. Sāpes bija drausmīgas, īpaši, kad sitieni trāpīja pa loti jutīgo purnu. Un radījums, kas viņu tik nežēlīgi sita, bija tikpat negants un mežonīgs kā viņš pats, pat vēl briesmīgāks, jo bija gudrāks. Pēc dažām minūtēm, sāpju apdullināts, apjēgdams, ka nespēj piecelties un saplosīt sāpju darītāju, Bens Bolts zaudēja drosmi. Viņš sāka kaunpilnā kārtā atkāpties, atteikties no cīņas ar sīko divkājaino radījumu, kas bija briesmīgāks par viņu, pieaugušu karalisko Bengālijas tīģeri. Neprātīgās bailēs viņš palēcās gaisā, sāka skraidīt šurp un turp, galvu nodūris, lai paglābtos no sitienu krusas. Viņš pat metās pie arēnas režģiem un lēca gar tiem uz augšu, veltīgi mēģinādams uzrāpties pa slidenajiem, vertikālajiem režģiem.
Kā atriebes gars Mulkačijs sekoja tīģerim, bez mitas sizdams, durdams un caur zobiem sēkdams:
— Ak tu man vēl pretosies? Es tev gan mācīšu turēties pretī! Še tev! Še! Un vēl! Še tev vēl!
Tagad viņam no manis ir bail, turpmāk viss ies kā pa diedziņu, — viņš pierimis, smagi elsdams, pavēstīja, bet lielais tīģeris sagumis trīcēja un, no viņa vairoties, spiedās pie arēnas režģiem. — Tagad varat piecas minūtes atpūsties, puiši! Uzkrāsim spēkus!
Nolaidis vienu no piekārtajiem dzelzs krēsliem un droši piestiprinājis to pie klona, Mulkačijs sagatavojās pirmajai dresūras stundai. Džungļos dzimušajam, džungļos augušajam Benam Boltam bija paredzēts iemācīt apsēsties uz krēsla, kurā viņš izskatītos pēc traģiskas un muļķīgas sēdoša cilvēka karikatūras. Taču Mulkačijs vēl nebija galā. Pirmās bailes bija jāiedzen pamatīgi un uz visiem laikiem.
Pagājis drošā atstatumā, viņš ar pātagu iecirta Benam Boltam pa purnu. Tad vēlreiz. Un vēl desmit, div
desmit, vēl neskaitāmas reizes. Lai kā tīģeris centās izgrozīt galvu, pātagas cirtiens vienmēr trāpīja pa briesmīgi sadauzīto purnu, vienalga, uz kuru pusi Bens Bolts tajā brīdī bija pagriezis galvu.
Kad ārprātīgās sāpes kļuva gluži neciešamas, tīģeris lēca, bet desmit spēcīgie vīri, kas turēja pie kakla siksnas piestiprināto virvi, atrāva viņu atpakaļ. Un viņa iekaisušajās smadzenēs apdzisa naids, plēsonība, iznīcināšanas alkas, to vietā modās bailes, nekas cits kā neizmērojamas bailes no sīkā radījuma, kas viņu tik nežēlīgi sita.
Tad sākās pirmā mācību stunda. Vispirms Mulkačijs skaļi uzsita ar pātagas kātu pa krēslu, lai pievērstu tam tīģera uzmanību, tad skaudri uzcirta pašam tīģerim ar pātagu pa purnu. Kāds palīgs no aizmugures iebakstīja ar dakšām zvēram ribās, lai piespiestu to aizvākties no režģiem un tuvoties krēslam. Tīģeris palīda gabaliņu uz priekšu, bet tūliņ atkal atkāpās. Un no jauna atskanēja plīkšķis pa krēslu, no jauna pātaga cirta pa purnu un dakšas dūrās ribās, ar sāpēm piespiežot zvēru iet uz krēsla pusi. Un tā tas turpinājās bez apstājas — stundas ceturksni, pusstundu, stundu; divkājainajiem radījumiem bija dievu pacietība, bet viņš bija tikai džungļu zvērs. Tā salauž tīģerus. Vārda vistiešākajā nozīmē. Dzīvnieks, kas piedalās izrādēs, ir salauzts. Pirms savvaļas zvērs iemācās rādīt publikai dresūras trikus, viņā kaut kas salūst.
Mulkačijs lika vienam no palīgiem ienākt arēnā. Tā kā viņš nevarēja uzreiz tīģeri piedabūt apsēsties krēslā, viņam vajadzēja ķerties pie citiem līdzekļiem. Virvi, kas bija piesieta pie Bena Bolta kakla siksnas, pacēla virs griestu režģiem un izvilka caur bloku. Tiklīdz Mulkačijs padeva zīmi, visi desmit vīri sāka vilkt. Bens Bolts krāca, spārdījās un zaudēja vai prātu šausmās par jauno varmācību, kad viņu aiz kakla siksnas lēnām pacēla no zemes, un, pacelts gaisā kā cilvēks, ko velk pie karātavām, ķepurojās, raustījās un pretojās, līdz pietrūka gaisa un viņš sāka smakt. Sava ķermeņa lieliskos, elastīgos muskuļus viņš sasprindzināja tā, ka tie izskatījās bezmaz kā mezglā sasieti.
Bloks, kas uz ritentiņiem ritēja pa griestu režģi, deva palīgam iespēju sagrābt Benu Boltu aiz astes un virzīt pa gaisu, līdz viņš atradās virs krēsla. Tad virvi ne
gaidot palaida vaļīgāk, un tīģeris, aiz astes vilkts, Mulkačija dakšas nemitīgi bakstīts, aizslāpuma apdullināts, beidzot atjēdzās sēdus uz krēsla. Tai pašā mirklī viņš pielēca kājās, lai nākamajā saņemtu ar smago pātagas kātu belzienu pa purnu un šāvienu ar tukšu patronu tieši nāsī. Aiz sāpēm un bailēm viņš kļuva vēl trakāks. Viņš metās bēgt, bet tūliņ atskanēja Mulkačija balss: