— Velciet augšā!
Un viņš atkal pacēlās un šūpojās gaisā, līdz aiz- slāpa.
Vēlreiz viņu sagrāba aiz astes, bakstīja krūtīs un strauji laida lejā — tik strauji, ka viņš uz vēdera smagi pārkrita šķērsu pār krēslu. Ja aizžņaugtajās plaušās vē! bija palicis mazliet_ gaisa, tad pēc mežonīgā kritiena vairs nebija nekā. Ārprātīgais skatiens aizmiglojās. Tīģeris drausmīgi elsa, galva tam nevarīgi šūpojās.
— Velciet augšā! — Mulkačijs kliedza.
Un atkal Benu Boltu lēnām vilka uz augšu — un viņš izmisis pretojās, kad siksna sāka žņaugt kaklu ciet- Tīģeris pretojās tik spēcīgi, ka, tikko pakaļkājas atrāvās no zemes, viņš sāka gaisā šūpoties kā milzu svārsteklis. Vēlreiz viņu nolaida uz krēsla, un īsu mirklīti viņš tiešām palika tur sēžam cilvēka pozā. Tad viņš izgrūda šaušalīgu kliedzienu un lēca. Sis kliedziens nebija ne ņurdiens, ne rēciens, bet tik izmisīgs brēciens, it kā viņā būtu kaut kas pārtrūcis. Viņš jau bija teju, teju Mulka- čijam klāt, kad vēl viena tukšā patrona izsprāga viņam otrā nāsī un vīri tik spēji parāva viņu atpakaļ, ka gandrīz pārlauza viņam sprandu.
Šoreiz, ātri nolaists atpakaļ, viņš noslīga uz krēsla kā pustukšs miltu maiss, bet tad šļaugani saļima pavisam, lielā, rudā galva noslīga uz priekšu, un viņš bez atmaņas sabruka uz klona. Zili melnā pietūkusī mēle karājās ārā no mutes. Kad viņam sagāza virsū spaiņiem ūdens, viņš dobji iestenējās un tad sāka vaidēt. Ar to beidzās pirmā mācību stunda.
— Būs labi, — sacīja Mulkačijs nākamajās dienās, turpinot apmācību. — Ar pacietību un grūtu darbu mēs savu panāksim. Esmu viņu pieveicis. Viņš no manis baidās. Vajadzīgs vienīgi laiks. Bet ar šādu zvēru notērēts laiks tikai ceļ viņa vērtību.
Ne pirmajā, ne otrajā, ne trešajā dienā Bens Bolts vēl
netika salauzts. Bet pēc divām nedēļām smalkā, neredzamā detaļa viņā salūza. Pienāca bridis, kad Mulkačijs uzsita ar pātagas kātu pa krēslu, kad asistents ar dakšām iebakstīja Benam Boltam ribās un Bens Bolts, kurā vairs nebija nekā majestātiska, pie visām miesām bailēs drebēdams, sašņurcis kā trenkāts sētmales kaķis pielīda pie krēsla un apsēdās uz tā kā cilvēks. Viņš nu bija kļuvis par «izglītotu» tīģeri. Un neskaitāmi skatītāji izrādēs vērtēja sēdošo zvēru, kas tik traģiski parodēja cilvēku, par «pamācošu» sasniegumu.
Otrais gadījums — ar Senteliāsu — bija smagāks, un tajā Mulkačijs cieta vienu no savām gaužām retajām neveiksmēm, kaut gan visi vienā balsī apgalvoja, ka tā bijusi neizbēgama neveiksme. Senteliāss bija milzīgs Aļaskas lācis, labsirdīgs un lāču modē pat diezgan jautrs un atjautīgs. Bet viņam bija pašam sava griba un ķermeņa apmēriem atbilstoša stūrgalvība. Viņu varēja pierunāt šo to izpildīt, bet viņš necieta piespiešanu. Taču cirka pasaulē, kur visam jādarbojas precīzi kā pulksteņa mehānismam, neatliek daudz laika pierunāšanai. Katram dzīvniekam jādara tas, ko no viņa prasa, jādara vienmēr un nekavējoties. Publika negrib gaidīt, kamēr dresētājam izdosies pārliecināt kādu kraupainu, niķīgu zvēru darīt to, ko publika vēlas par savu naudu redzēt.
Tā nu Senteliāss piedzīvoja pirmo piespiedu mācību stundu. Viņam tā bija arī pēdējā, viņš pat nekad nenokļuva līdz arēnai, jo šī stunda notika viņa paša krātiņā.
Kad lācim kājas parastajā veidā bija sapītas cilpā un izvilktas pa režģu starpu un galva «spaidu apkaklē» pievilkta pie režģiem, viņam vispirms «iztaisīja manikīru». Visus lielos nagus nogrieza līdz ar miesu. To darīja vīri ārpusē. Pa to laiku Mulkačijs krātiņā izdūra lācim nāsī caurumu, kur ievērt gredzenu. Šī operācija nav tik vienkārša, kā izklausās. Caurumam jābūt pietiekami lielam. Iegrūdis instrumentu lielajam lācim nāsī, Mulkačijs izgrieza vienā nāss sānā apaļu gabaliņu dzīvas miesas. Mulkačijs zināja, kā jāapietas ar lāčiem. Lai piespiestu neapmācītu lāci paklausīt, vajadzēja tam darīt sāpes kādā īpaši jutīgā vietā. Visjutīgākās ir ausis, purns un acis, bet, tā kā par acīm nevar būt runa, tad atliek purns un ausis.
Caurumā Mulkačijs nekavējoties ievēra metāla gredzenu. Pie gredzena viņš piesēja garu virvi, ko dēvēja"
par pavadu. Un ar šo bridi Senteliāss bija uz visu mūžu notiesāts paklausīt tam, kas turēs rokā pavadu. Viņa liktenis bija izlemts. Kamēr vien viņš dzīvos un elpos, viņš būs pie degunā ievērtā gredzena piesietās virves vergs.
Cilpas aizvāca, un Senteliāss bija atkal krātiņa robežās brīvs un varēja iepazīties ar gredzenu nāsī. Stalti pakaļkājās izslējies, rēkdams viņš pacēla varenās priekš- ķetnas, lai aptaustītu gredzenu. Nē, tā vairs nebija ne pielabināšana, ne pierunāšana. Tā bija dzīva uguns. Un viņš sāka ar ķepām to raut un braucīt, kā būtu braucījis nost dzeļošas bites, kad kāpa kokā pēc medus. Viņš atbrīvojās no gredzena, izplēsdams to kopā ar nāss gabalu un pārvērzdams kārtīgo, apaļo caurumiņu par skaudri sāpošu brūci.
— Velns un elle! — Mulkačijs lādējās. Lācim no jauna apmeta cilpas ap kājām. Atkal Senteliāss bezspēcīgi gulēja uz sāniem, un vēlreiz viņam izgrieza caurumu nāsī. Šoreiz otrā nāsī. Un atkal — velns un elle! Tiklīdz viņu atlaida vaļā, viņš, uz mata tāpat kā pirmoreiz, izrāva gredzenu ar visu miesu.
Mulkačijs bija sašutis.
— Vai tu, muļķi, reiz neņemsies prātā! — viņš bārās. Ņemties prātā nozīmēja ļaut ievērt "gredzenu abās nāsīs, cauri skrimslim augstāk pašā degunā. Bet Senteliāss neņēmās prātā. Viņā nekas nesalūza, kā salūza Benā Boltā, viņš laikam nebija tik nervozs, tik sakairināms, tik viegli iekšķīgi ievainojams. Tikko atbrīvots, viņš vienā mirklī izplēsa gredzenu, noraudams tam līdzi pusi deguna. Mulkačijs ievēra gredzenu Senteliāsam labajā ausī. Senteliāss saplosīja labo ausi driskās. Mulkačijs ievēra kreisajā. Lācis saplosīja kreiso ausi. Tad Mulkačijs padevās. Nekas cits viņam neatlika. Ar nožēlu viņš atzinās: