— Esam zaudējuši, nav vairs vietas, kur ievērt gredzenu.
Vēl ilgi pēc tam, kad Senteliāss bija uz visu mūžu notiesāts par «būra zvēru», Mulkačijs nevarēja rimties un gremzās:
— Visnesaprātīgākais zvērs, kādu jel kad esmu sastapis! Ar viņu nekā nevarēja iesākt. Nebija taču vairs nevienas veselas vietas, kur iestiprināt gredzenu,
34. NODAĻA
Tas notika Kalifornijā — «Orfeja» teātri Ouklendā; Hārlijs Kennans jau pieliecās, lai paņemtu zem sēdekļa nolikto platmali, kad viņa sieva sacīja:
— Nav taču starpbrīdis. Programmā paredzēta vēl viena atrakcija.
— Suņu priekšnesums, — viņš atteica, un ar to viss bija paskaidrots; viņš allaž izgāja no teātra, kamēr uzstājās dresēti dzīvnieki.
Villa Kennana palūkojās programmā.
— Tev taisniba, — viņa sacīja, taču tūdaļ piebilda: — Bet šis suns dziedās. Suņu Karuzo. Un te norādīts, ka suns uz skatuves būšot viens pats. Paliksim un noklausīsimies, vai viņu var salīdzināt ar Džeriju.
— Būs kāds nabaga krancis, kam iedīdīts nožēlojami gaudot, — Hārlijs dusmīgi noteica.
— Tomēr viņam uzticēts uzstāties vienam pašam, — Villa neatlaidās. — Un, ja redzēsim suni mokāmies, varam jebkuru mirkli aiziet. Es iešu tev līdzi. Man tikai gribas dzirdēt, cik Džerijs ir pārāks par šo. Te rakstīts, ka šis arī esot īru terjers.
Tā Hārlijs Kennans palika zālē. Divi klauni briesmīgi izzieķētām sejām beidza uzstāšanos avanscēnā, un aiz viņiem pacēlies aizkars atklāja tukšu skatuvi. Asspalvai- nais terjers rāmi uznāca uz skatuves, rāmi aizgāja līdz vidum pie rampas un nostājās pret orķestri. Kā jau programmā bija minēts, visa skatuve piederēja viņam vienam pašam.
Orķestris spēlēja ievadu dziesmai «Dusi, bērniņ, dusi». Suns nožāvājās un apsēdās. Bet orķestrim bija piekodināts atkārtot pirmās taktis vairāk reižu, līdz suns uztvers un iegaumēs melodiju. Pie trešās reizes viņš pavēra muti un sāka. Tā nebija gaudošana. Skaņas vispār bija pārāk klusas, lai tās varētu nosaukt par gaudošanu. Tas nebija arī ritms vien. Melodija, ko dziedāja suns, bija pareiza.
Taču Villa Kennana to gandrīz nedzirdēja.
— Tas sit Džeriju pušu simtkārtīgi, — Hārlijs viņai pačukstēja.
— Paklau, — viņa čukstus satraukti ierunājās, — vai tu šo suni neesi kādreiz jau redzējis?
Hārlijs papurināja galvu.
— Esi gan, — viņa tiepās. — Paskaties uz ieburzīto austiņu! Un padomā! Padomā par pagātni! Atceries!
Viņas vīrs vēlreiz papurināja galvu.
— Atceries Zālamana salas, — viņa uzstāja. — Atceries «Arielu»! Atceries, kā mēs no Malaitas, kur paņēmām Džeriju, atgriezāmies uz Tulagi, atceries, ka uz šonera Džerijam bija brālis, melno uzmanītājs!
— Un ka to sauca par Maiklu, turpini vien.
— Un tam bija tāda pati ieburzīta auss, — viņa ātri runāja, — un asa spalva. Viņš bija Džerija īstais brālis. Viņu tēvs un māte bija Merindžas Terenss un Bidija. Dže- rijs taču ir mūsu Dziedātājmuļķītis. Sis suns arī dzied. Un viņam ir ieburzīta austiņa. Un viņu sauc par Maiklu.
— Tas nav iespējams, — Hārlijs sacīja.
— Kad neiespējamais kļūst par īstenību, tad dzīve iegūst īsto vērtību, — viņa turējās pretī. — Un šī ir viena no neiespējamām īstenībām. Esmu pārliecināta.
Viņš, kā jau vīrietis, joprojām apgalvoja, ka tas nav iespējams, bet viņa, kā daždien sieviete, palika pie sava, ka šī ir viena no tām reizēm, kad neiespējamais kļuvis iespējams. Pa to laiku suns uz -skatuves sāka dziedāt «Dievs, svētī karali!».
— Nu, vai redzi, ka man taisnība, — Villa triumfēja. — Neviens amerikānis Amerikā nemācītu sunim dziedāt «Dievs, svētī karali!». Šis suns sākotnēji piederējis anglim, kurš viņam to iemācījis. Zālamana salas pieder angļiem.
— Tas ir gaužām apšaubāms pierādījums, — Hārlijs pasmaidīja, — tad jau drīzāk mani pārliecina auss. Tagad es to atceros. Atceros, ka biju ar Džeriju Tulagi ostas krastā un vaļu zvejnieku laivā no «Eiženijas» atveda viņa brāli. Un brālim bija saburzīta, nojukusi auss.
— Un vēl, — Villa nerimās. — Vai esam sastapuši daudzus suņus, kas prot dziedāt? Zinu tikai vienu — Džeriju. Acīmredzot tādi eksemplāri gadās ļoti reti. Un droši vien tie parasti dzimst no vieniem vecākiem. Te- rensam un Bidijai piedzima Džerijs. Un šis ir Maikls.
— Viņš tiešām bija asspalvains un ar saburzītu ausi,— prātoja Hārlijs. — Vēl tagad atceros, kā viņš stāvēja laivas priekšgalā un vēlāk joņoja gar piekrasti ar Džeriju plecu pie pleca.
— Ja tu rīt redzētu Džeriju ar viņu skrienam plecu pie pleca, vai tad beidzot ticētu? — viņa jautāja,
— Tāds viņiem bija paradums, un tāpat mēdza darīt Terenss un Bidija, — viņš piekrita. — Bet no Zālamana salām līdz Savienotajām Valstīm patiesi ir milzīgi tālu.
— Arī Džerijs tur dzimis, — Villa sacīja. — Un, ja Džerijs varēja no Zālamana salām atceļot uz Kaliforniju, 4[āds gan brīnums, ja Maikls šeit nokļuvis? Ai, paklausies!
Suns uz skatuves patlaban dziedāja savu vienīgo piedevu — «Mājas, mīļās mājas». Kad viņš bija beidzis un atskanēja vētraini aplausi, Džeikobs Hendersons iznāca no aizkulisēm un kopā ar suni paklanījās publikai. Villa un Hārlijs mirkli sēdēja klusēdami. Tad Villa ne no šā, ne no tā ieteicās:
— Sēžu un jūtos liktenim gaužām pateicīga par vienu…
Viņš gaidīja, kas sekos.