— Par to, ka mēs esam tik bezdievīgi bagāti.
— Tas nozīmē, ka tu gribi šo suni, ka tev tas vajadzīgs un jādabū, jo es varu atļauties tev to nopirkt, —• viņš kaitējās.
— Tāpēc, ka tu nemaz nevari neatļauties to nopirkt,— viņa atteica. — Tu taču zini, ka tas ir Džerija brālis. Vismaz tev sāk aizvien vairāk tā likties …
— Tev taisnība, — viņš pamāja. — Reizēm tiešām šķietami neiespējamais notiek, un nav izslēgts, ka šī ir viena no tām reizēm. Viņš, protams, nav Maikls; bet, no otras puses, kādēļ viņš nevarētu būt Maikls? Iesim noskaidrot.
«Atkal Dzīvnieku aizsardzības biedrības darboņi,» nodomāja Hendersons, kad teātra direktors ieveda viņa ģērbtuvē vīrieti un sievieti. Maikls snauduļoja krēslā un nelikās gar ienācējiem ne zinis. Kamēr Hārlijs sarunājās ar Hendersonu, Villa vēroja Maiklu; taču Maikls tikai mazliet pavēra acis un tūliņ atkal tās aizvēra. Pārāk īdzīgs pret cilvēku pasauli, pārāk ieslīdzis grūtsirdībā un pats savā nīgrumā, Maikls ij nedomāja izrādīt laipnību cilvēkiem, kas ielauzās pie viņa, lai paglaudītu viņam galvu, sarunātu dažādas muļķības, bet pēc tam aizgāja savu ceļu un vairs nekad viņa dzīvē neparādījās.
Villa Kennana, vīlusies par tādu noraidošu saņemšanu, uz brīdi atlika tuvošanās mēģinājumu un sāka klausīties, ko Džeikobs Hendersons zina par suni pastāstīt. Viņa uzzināja, ka dresētājs Delmars suni sadabūjis kaut kur Klusā okeāna piekrastē, laikam Sanfrancisko; ceļā uz austrumiem Harijs Delmars gājis bojā katastrofā un nepaguvis nevienam par suni neko sīkāk izstāstīt. Tas bija viss, Hendersons vēl piebilda, ka samaksājis par viņu divus tūkstošus dolāru kādam Harisam Kolinzam un ka tas bijis labākais naudas ieguldījums viņa mūžā.
Villa atgriezās pie suņa.
— Maikl, — viņa to maigi, klusu, gandrīz čukstus uzrunāja»
Maikls mazliet pavēra acis; ausis viņam saspringa un augums notrīsēja.
— Maikl! — viņa atkārtoja.
Šoreiz suns pacēla galvu un, acis atvēris un ausis sa- spicējis, viņu uzlūkoja. Kopš aizbraukšanas no Tulagi piekrastes viņš ne reizes vairs nebija dzirdējis šo vārdu. Tagad tas atskanēja no pagātnes cauri gadiem, pāri jūrām. Tas iedarbojās kā elektriskā strāva, jo vienā mirklī viņa apziņā atdzīvojās viss, kas saistījās ar vārdu «Maikls». Viņš atkal redzēja «Eiženijas» kapteini Kellaru, kurš pēdējais bija viņu tā saucis, redzēja misteru Haginu un Derbiju, Bobu no Merindžas plantācijas un Bidiju, un Tererisu; beidzot zudušās pagātnes ēnu vidū iznira arī viņa brālis Džerijs.
Bet vai pagātne zudusi? Vārds, kas tik ilgi bija zudis, nu atgriezies. Tas bija ienācis šajā istabā kopā ar svešo vīrieti un sievieti. Maikls, zināms, to visu neizprātoja, tomēr rīkojās tā, it kā būtu to izsecinājis.
Viņš nolēca no krēsla un pieskrēja pie sievietes. Kamēr tā viņu glaudīja, viņš apostīja tai roku un apostīja pašu. Tad pazina un kļuva kā bez prāta. Viņš metās pārbaudīt ģērbtuvi, izostīja visus kaktus, pabāza galvu zem mazgājamās bļodas trijkāja. Kā apstulbis viņš atgriezās pie sievietes un sāka satraukts smilkstēt, kad tā pastiepa roku viņu noglāstīt. Nākamajā brīdī — vēl joprojām kā apstulbis — viņš aizskrēja un smilkstēdams no jauna izostīja kaktus.
Džeikobs Hendersons nolūkojās viņā ar vieglu pārmetumu.
— Nekad viņš nav tā ālējies, — Hendersons sacīja, — jo ir ļoti rāms suns. Vai tikai viņam neuznāks lēkme, kaut gan līdz šim nekad lēkmes nav bijušas!
Neviens — arī Villa Kennana — nekā nesaprata. Bet Maikls saprata. Viņš meklēja pazudušo pasauli, kas kopā ar kādreizējā vārda skaņu bija atkal ielauzusies viņa dzīvē. Ja no Nebūtības varēja atgriezties vārds, ja varēja atgriezties šī sieviete, kuru viņš kādreiz bija redzējis staigājam pa Tulagi piekrasti, tad taču arī viss cits, kas reiz bija Tulagi, varēja atgriezties no Nebūtības. Tāpat kā sieviete te stāvēja dzīva un sataustāma un sauca viņu vārdā, te kaut kur istabā vai aiz durvīm varbūt bija kapteinis Kellars un misters Hagins, un Džerijs.
Viņš pieskrēja pie durvīm un smilkstēdams sāka tās skrāpēt.
— Varbūt viņš iedomājas, ka ārā kāds ir, — ieminējās Džeikobs Hendersons un atvēra durvis.
Maikls tiešām tā domāja. Viņš cerēja, ka aiz durvīm ieraudzīs viļņojam Kluso okeānu ar šoneriem un tvaikoņiem, ar salām un rifiem, ieraudzīs visus cilvēkus un dzīvniekus, ko bija kādreiz pazinis un vēl atcerējās.
Bet pa durvīm neienāca pagātne. Aiz tām bija parastā tagadne. Skumīgs viņš atgriezās pie sievietes, kas viņu noglāstīja un atkal nosauca par Maiklu. Vismaz viņa bija īsta. Pēc tam, pamatīgi apostījis, viņš atcerējās arī vīrieti, saistīja to atmiņā ar Tulagi piekrasti un «Ariela» klāju, un viņu atkal pārņēma satraukums.
— Ai, Hārlij, es zinu, ka tas ir viņš! — Villa iesaucās. — Vai tu nevari viņu pārbaudīt, vai nevari kaut kā pamēģināt?
— Bet kā? — neizpratnē jautāja Hārlijs. — Šķiet, ka viņš pazīst savu vārdu. Tas viņu satrauc. Un, kaut nekad nav mūs sevišķi tuvu pazinis, liekas, atceras arī mūs un to pārdzīvo. Ja vien viņš prastu runāt…
— Nu, runā! Runā! — Villa lūdzās Maiklu, saņēmusi viņa galvu abās plaukstās un to šūpodama.
— Uzmanieties, kundze, — Džeikobs Hendersons brīdināja. — Viņš ir ļoti īdzīgs suns un neatļauj cilvēkiem ar viņu tik familiāri apieties.
— Atļauj, man viņš atļauj! — Villa, gandrīz histēriski iesmiedamās, attrauca. — Tāpēc ka viņš mani pazīst… Hārlij! — viņa pēkšņi iesaucās, jo viņai bija iešāvusies prātā lieliska doma. — Mēs viņu varam pārbaudīt. Paklausies! Vai atceries, ka Džerijs, pirms viņu ieguvām, bija apmācīts melno uzraudzīšanā? Un arī Maikls trenkāja melnos. Parunā ar viņu Klusā okeāna piekrastes žargonā! Izliecies, ka esi sadusmojies uz kādu melno zēnu, tad redzēsim, kā viņš reaģēs.