— Man krietni jāpadomā, lai pateiktu kaut ko piekrastes žargonā, — sacīja Hārlijs, taču ar galvas mājienu atbalstīja ierosinājumu.
— Bet es pa to laiku lūkošu novērst viņa uzmanību, — Villa mudināja vīru.
Villa apsēdās, noliecās pie Maikla, apskāva viņu un piespieda viņa galvu sev pie krūtīm; viņa šūpoja suni un dudināja tam ausīs mīļus vārdus, kā bieži mēdza darīt ar Džeriju. Maikls nemaz neņēma ļaunā tik brīvu izturēšanos, bet, tāpat kā Džerijs, sāka klusu tusnīt. Viņa pamirkšķināja Hārlijam.
— Sasodīts! — Hārlijs dusmīgā balsī iesāka. — Ko tu, puis, te darīt? Es dusmīgs uz tev, un tūliņ tu man redzēt …
Izdzirdis šos vārdus, Maikls saboza spalvu, strauji atraisījās no Villas skavām un ieņurdēdamies apsviedās apkārt, lai redzētu melno, kurš droši vien tikko ienācis istabā un sadusmojis balto dievu. Bet neviena melnā istabā nebija. Tāpat ar saceltu spalvu viņš uzmeta skatienu durvīm. Hārlijs arī pavērsa acis uz durvju pusi, un Maikls vairs nešaubījās, ka aiz durvīm stāv melnais no Zālamana salām.
— Hei, Maikl! — Hārlijs uzsauca. — Ņem ciet to melno aiz durvīm!
Ierēkdamies Maikls drāzās pie durvīm. Viņš bija tā aizrāvies un gāzās durvīs ar tādu sparu, ka tās atsprāga vaļā. Tukšā telpa, kur viņš bija cerējis kādu ieraudzīt, viņu pagalam satrieca, un viņš atgriezās sašņurcis un nomākts par mānīgo pagātni, kas tik baismi mulsināja viņa apziņu.
— Un tagad, — Hārlijs sacīja Džeikobam Henderso- nam, — parunāsim par praktisko pusi,,.
35. NODAĻA
Kad vilciens Mēness ielejā apstājās Glenelenas stacijā, Hārlijs Kennans pats izgāja pie bagāžas vagona durvīm, izcēla Maiklu un nolika viņu zemē. Pirmo reizi Maikls bija ceļojis, krātiņā neiesprostots. No Ouklendas viņš atbrauca tikai ar siksniņu ap kaklu un pavadu. Automašīnā, kas viņus jau gaidīja, viņš sastapa Villu Kennanu un, no pavadas atbrīvots, apsēdās starp viņu un Hārliju.
Kamēr mašīna dūkdama traucās pa ceļu, kas vijās augšup pa Sonomas kalna nogāzi, Maikls pat lāgā nepamanīja mežu, kokus un āres, kas aizstiepās tālumā. Viņš uzturējās Savienotajās Valstīs trīs gadus un visu laiku bija pavadījis ieslodzījumā. Viņa tiesa bija būris, sprosts un ķēde, istabu šaurība, bagāžas vagoni un staciju peroni. Vienīgā saskarsme ar dabu bija tās reizes, kad viņu piesēja parkos pie sola, kamēr Džeikobs Hendersons studēja Svēdenborgu. Koki, pakalni un lauki viņam vairs nekā nenozīmēja. Tie bija kaut kas nesasniedzams, tikpat nesasniedzami kā debesu zilums un lēni peldošie mākoņi. Tā viņš tagad vēroja kokus un pakalnus, ja par vienaldzīgu vērošanu var saukt to, ka viņš tiem nepievērsa ne mazāko uzmanību.
— Liekas, tu par mūsu pusi neesi diezin cik sajūsmināts, Maikl?
Izdzirdis veco vārdu, viņš pacēla galvu un par atzinības zīmi pieglauda ausis, mazliet sadrebēja un piegrūda purnu Hārlijam pie pleca.
— Viņš patiešām nav ekspansīvs, — nosprieda Villa,
— nemaz nelīdzinās Džerijam.
— Pagaidi, līdz viņi satiksies, — Hārlijs sacīja un jau priekšlaikus pasmaidīja, — gan jau Džerijs ālēsies par abiem.
— Ja vien viņi viens otru vēl pazīs, — Villa teica,
— gribas gan redzēt, vai pazīs.
— Tulagi viņi viens otru pazina, — Hārlijs atgādināja,
— un jau toreiz viņi bija pieauguši suņi un nebija tikušies kopš kucēnu dienām. Atceries, kā viņi abi riedami plosījās pa pludmali. Maikls bija lielākais nebēdnieks. Vismaz divtik trokšņains kā Džerijs.
— Bet tagad viņš šķiet tik drausmīgi nopietns un cienīgs.
— Trīs gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai iemācītos noturību, — Hārlijs palika pie sava.
Taču Villa tikai papurināja galvu.
Kad mašīna piebrauca pie mājas un Kennans pirmais izkāpa, atskanēja smilkstoši prieka rējieni, kas Maiklam šķita visai pazīstami. Taču līksmās rejas pārgāja greizsirdīgā ņurdoņā, kad Džerijs pie Hārlija glāstam pastieptās rokas saoda sveša suņa smaku. Nākamajā mirklī viņš ieraudzīja smakas īpašnieku limuzīnā un lēca tam klāt. Maikls ieņurdēdamies palēcās pretī, taču jau puslēcienā tika nogāzts mašīnā zemē.
Iru terjers vairāk nekā jebkurš cits suns spēj mirklī savaldīties, lai paklausītu saimnieka pavēlei, un, tā kā šī īpašība bija iedzimta tiklab Maiklam, kā Džerijam, viņi paklausīja, līdzko atskanēja Hārlija Kennana balss. Viņi atlēca viens no otra un, kaut arī, izvēlušies no mašīnas, abi vēl dobji ņurdēja, tomēr viens otram virsū nebruka. Pirmā sastapšanās, kas ilga tikai dažas sekundes vai vēl mazāk, bija pārāk īsa, un īstā iepazīšanās sekoja tad, kad abi bija ārā no mašīnas. Viņi stāvēja smieklīgi stīvi, spalvu sabozuši, degunus kopā sabāzuši.
— Pazīst viens otru! — Villa iesaucās. — Pagaidīsim un paskatīsimies, ko viņi darīs.
Maikls nemaz nejutās pārsteigts par neapšaubāmo faktu, ka Džerijs atgriezies no Nebūtības. Pēdējā laikā tādas parādības bija kļuvušas arvien biežākas, un viņu mulsināja nevis pats notikums, bet dīvainā sakarība. Ja jau no Nebūtības atgriezās vīrietis un sieviete, ko viņš pēdējoreiz tika sastapis Tulagi, un tagad atgriezies arī Džerijs, tad varbūt kuru katru mirkli parādīsies arī mīļotais stjuarts.
Maikls neatsaucās uz Džerija aicinājumu, bet ar degunu un acīm meklēja stjuartu. Džerijam pirmās prieka un sasveicināšanās jūtas izpaudās nevaldāmā tieksmē izskrieties. Viņš aicinot uzrēja brālim, paskrējās dažus soļus uz priekšu, paskrējās atpakaļ, rotaļīgi piebikstīja Maiklam ar priekšķepu, lai protas, un atkal pajoza gabaliņu tālāk.
Maikls tik ilgi nebija skrējis kopā ar otru suni, ka sākumā Džerija aicinājumu nemaz nesaprata. Taču ar šādu skriešanu suņi izrāda prieku un draudzību, šo paradumu bija mantojis arī Maikls — Terensa un Bidijas — Zālamana salu slavenā skrējēju pāra pēcnācējs.