Kad Džerijs vēlreiz piesita Maiklam ar priekšķepu, ierējās un vilinot apskrēja pusapli, Maikls neviļus — sākumā gan diezgan lēni — sāka skriet viņam līdzi. Bet Maikls nerēja; pēc pirmajiem pieciem sešiem lēkšiem viņš apstājās un uzlūkoja Villu un Hārliju, it kā jautādams, vai drīkst.
— Skrien vien, Maikl! — Hārlijs sirsnīgi uzsauca, tīšām uzgriezdams suņiem muguru, lai parādītu, ka par tiem neinteresējas, un pastiepa Villai roku, palīdzot izkāpt no mašīnas.
Maikls aizjoņoja un sāka neskaidri apjaust sen, sen neizjustu prieku, kad skrienot pieskārās Džerija plecam un Džerija plecs viņējam. Džerija prieks bija daudz skaļāks un neapvaldītāks, jo viņš skriedams sajūsmā grūdās brālim klāt, spicēja ausis un izgrūda spalgus prieka smilk- stus. Džerijs rēja, Maikls nerēja.
— Senāk taču viņš arī rēja, — sacīja Villa.
— Kā tad, daudz vairāk nekā Džerijs, — Hārlijs piekrita.
— Tie viņu atradinājuši no riešanas, — Villa secināja. — Cik daudz drausmīga viņš gan pārdzīvojis, ja pat riet vairs neprot!
Kalifornijas zaļais pavasaris jau bija pārvērties dzeltenbrūnā vasarā, kad Džerijs, pastāvīgi skriedams pa laukiem un nogāzēm, iepazīstināja Maiklu ar Kennanu rančo vistālākajiem nostūriem un augstākajiem pauguriem Mēness ielejā. Savvaļas puķu paklājs saules izdedzinātajās nogāzēs iznīka, oranžās magones izbaloja palsā zelta krāsā, bet slaidkātainās maripozas nolīka vējā līdz pat izkaltušajai zālei, uzmirdzot kā tauriņi krāšņiem spārniem īsā atpūtas brīdī starp lidojumiem.
Un Maikls, kas sekoja nekad nepagurstošajam Džerijam, visu laiku meklēja kaut ko, ko nevarēja atrast.
— Viņš kaut ko nemitīgi meklē, — Hārlijs sacīja Villai. — Tas nav nekas dzīvs. Tas nav nekas, ko šeit varētu atrast. Vai tu nevari iedomāties, ko viņš tik neatlaidīgi meklē?
Maikls meklēja stjuartu, bet neatrada viņu nekur. Nebūtība turēja viņu noslēptu un nelaida vaļā, bet, ja Maikls būtu varējis doties desmit dienu braucienā ar tvaikoni pa Klusā okeāna dienvidu daļu uz Marķīza salām, viņš būtu atradis stjuartu un kopā ar viņu Kveiku un Veco Jūrnieku, kas visi bez rūpēm dzīvoja Taiohae piekrastes paradīzē. Niedru būdā un tās tuvumā Maikls būtu ieraudzījis daudz lutekļu — kaķus, kaķēnus, cūkas, ēzeļus un ponijus, pat papagaiļu pārīti un dažus pērtiķus, bet neviena suņa un neviena kakadu. Degs Dotrijs bija pasludinājis kategorisku tabu suņiem. Pēc Killeniboja, viņš paziņoja, viņam nekad nebūs cita suņa. Kveiks, nekā nepaziņodams, atteicās no baltajiem kakadu, kurus dažkārt piedāvāja tirdzniecības šoneru matroži.
Bet Maikls nerimās meklēt stjuartu un, izskraidīdams visas kalnu taciņas, uzrāpdamies virsotnēs un nolaizdamies visdziļākajos kanjonos, joprojām gaidīja, ka viņam kaut kur pretim iznāks stjuarts vai arī viņš uzies smaku, kas viņu aizvedīs pie stjuarta.
— Viņš kaut ko meklē, kaut ko meklē, — ziņkārīgi atkārtoja Hārlijs Kennans, jādams līdzās Villai un vērodams Maikla nenogurstošo meklēšanu. — Džerijs trenkā trušus uri dzen pēdas lapsām, bet tu pati būsi pamanījusi, ka Maiklu tas sevišķi neinteresē. Viņš meklē kaut ko citu. Viņš izturas kā cilvēks, kas pazaudējis ko ļoti dārgu un nezina, ne kur to pametis, ne kur īsti būtu jāmeklē.
Skriedams kopā ar Džeriju, Maikls iepazina meža un lauka dzīvi. Sī skriešana šķita viņa vienīgais prieks, jo rotaļās viņš nekad neielaidās. Sajūsma par rotaļāšanos viņam bija zudusi. Lai gan viņš bija vairākus gadus uzstājies arēnā un daudz pārcietis Kolinza sāpju skolā, nevar teikt, ka viņš joprojām būtu apātisks un drūms, nē, viņš tikai bija ļoti nosvērts un savaldīgs. Tiešo, spontāno spēju izpaust prieku viņš bija zaudējis. Tāpat kā leoparda nagu pēdas viņa plecā, kas mitrā un aukstā laikā lika vecajai rētai skaudri iesāpēties, tā viss pārciestais bija atstājis neizdzēšamas pēdas viņa dvēselē. Viņam patika Džerijs, viņš labprāt uzturējās kopā ar Džeriju un joņoja ar to plecu pie pleca; bet vadonis aizvien bija Džerijs, kas riedams un čaukstēdams vajāja medījumu, ar skaļām rejām nenorimstot lēkāja ap koku, kur četrdesmit pēdu augstumā tupēja vāvere. Maikls stāvēja blakus, ausījās, bet pats nekad sevišķu sajūsmu neizrādīja.
Tāpat viņš noskatījās šķietami baismīgajās sadursmēs — kaujās, ko Džerijs pa jokam izcīnīja ar Normāņu Virsaiti, lielo Peršeronas ērzeli. Tā bija tikai rotaļa, jo īstenībā Džerijs ar Virsaiti bija veci draugi; un, kaut arī ērzelis pieglaustām ausīm, it kā kodienam sagatavojies, lieliem lēcieniem trenkāja Džeriju pa visu aploku, tas nenotika tādēļ, lai nodarītu šunelim ko ļaunu, bet vienīgi lai godam notēlotu savu lomu šķietamajā cīņā. Džerijs gan visādi izaicinājās Maiklu piedalīties jautrajā spēlē, tomēr nekā nepanāca. Maikls mierīgi sēdēja otrpus žoga un vēroja notiekošo.
«Kam tādas rotaļas vajadzīgas?» prazdams runāt, būtu jautājis Maikls, kuram bija nolaupīts rotaļāšanās prieks.
Bet, ja kādreiz vajadzēja paveikt kaut ko nopietnu, tad Maikls bija pārāks par Džeriju. Tā kā apkārtnē bija ievazāta mutes un nagu sērga un cūku holera, tad svešiem suņiem bija aizliegts tuvoties Kennanu rančo. Maikls to drīz vien aptvēra un izsprieda klejotājsuņiem ātru tiesu. Neieriedamies, pat ar ieņurdēšanos nebrīdinot, viņš nāves klusumā drāzās tiem virsū, koda, notrieca tos no kājām, iz- vārtīja putekļos un padzina. Tas bija apmēram tas pats, kas melno uzmanīšana, pakalpojums dieviem, kurus viņš mīlēja un kuri no viņa šādu darbu gaidīja.